Senāta Krimināllietu departaments ir izskatījis kriminālprocesā aizskarto mantas īpašnieku un viņu pārstāvja iesniegto sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru nekustamais īpašums atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu un atdots tā īpašniekam.
Lietā apsūdzēts komercsabiedrības darbinieks, kuru darba devējs bija pilnvarojis brīvi rīkoties un pārvaldīt tam piederošo mantu. Apsūdzētais izmantoja pilnvarojumu ļaunprātīgi, vairākkārt pilnvardevēja vārdā aizņemoties naudas līdzekļus, izīrējot pilnvardevējam piederošos dzīvokļus un pieņemot no īrniekiem maksu skaidrā naudā, kā arī bez pirkuma maksas samaksas pats ar sevi noslēdzot pilnvardevējam piederoša dzīvokļa pirkuma līgumu un pēc tam pārdodot iegūto dzīvokli citai personai. Šo darbību rezultātā saņemtos naudas līdzekļus apsūdzētais izlietoja parādu segšanai un citām personīgām vajadzībām.
Ekonomisko lietu tiesa atzina apsūdzēto par vainīgu un sodīja par piesavināšanos lielā apmērā, viltota dokumenta izmantošanu mantkārīgā nolūkā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā. Apsūdzētajam tika piespriesta probācijas uzraudzība uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem, kā arī sabiedriskais darbs uz 150 stundām. Prettiesiski atsavinātais dzīvoklis ar tiesas spriedumu netika atdots cietušajai komercsabiedrībai, bet atstāts īpašniekiem, kurus tiesa atzina par labticīgiem ieguvējiem.
Izskatījusi prokurora apelācijas protestu un cietušās sabiedrības pārstāvja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesa konstatēja, ka spriedums daļā par rīcību ar arestēto mantu neatbilst likumam, jo tas pamatots vienīgi ar tiesas subjektīvo pārliecību par taisnīgumu, un nosprieda atzīt strīdus dzīvokli par noziedzīgi iegūtu mantu un atdot cietušajai komercsabiedrībai.
Senāts atzina, ka Rīgas apgabaltiesas spriedums ir tiesisks, bet kasācijas sūdzība ir noraidāma. Saskaņā ar Senāta spriedumu dzīvoklis ir pareizi atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu, jo apsūdzētais vispirms prettiesiski piesavinājās tieši viņam uzticēto dzīvokli, savukārt no dzīvokļa pārdošanas vēlāk iegūtie naudas līdzekļi nav atzīstami par apsūdzētajam uzticētu vai viņa rīcībā esošu mantu, kas ir priekšnoteikums piesavināšanās konstatēšanai. Senāts norādīja, ka pirmās instances tiesas secinājumi par to, ka attiecīgais tiesiskais regulējums (Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmā daļa) par noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu cietušajai konkrētajā gadījumā nebūtu piemērojams, noraidīti pamatoti, jo iepriekšējā tiesiskā stāvokļa atjaunošanas prioritāte ir bijusi likumdevēja apzināta izvēle un no spēkā esošā tiesiskā regulējuma, tā mērķa un likuma plāna neizriet, ka tas varētu neattiekties uz izskatāmās lietas apstākļiem.
Tā kā šādi tiek atjaunots agrākais tiesiskais stāvoklis, netiek pārkāpts arī Nacionālo drošību apdraudošu darījumu ierobežošanas likums, kas cietušajai kā Krievijas pilsonim piederošai komercsabiedrībai liegtu iegūt nekustamo īpašumu tiesiska darījuma ceļā.
Senāta spriedumā arī uzsvērts, ka minētā regulējuma atbilstība Satversmei vērtēta jau iepriekš un ka nedz sabiedriskajās attiecībās, nedz tiesiskajā iekārtā nepilnu desmit gadu laikā nav notikušas tādas pārmaiņas, lai rastos pamats atkārtoti vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu.
Lieta SKK-198/2026 (11517000720)