Rakstā aplūkota labas pārvaldības principa attīstība Eiropas Savienības Tiesas1 (turpmāk – EST) judikatūrā no agrīnajiem spriedumiem, kuros lietoti jēdzieni “sound administration”, “proper administration” un “good administration”, līdz šī principa nostiprināšanai kā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību vispārējam principam un pamattiesībām. Rakstā ir analizēta terminoloģiskā dažādība, aplūkots principa tvērums Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 41. pantā, kā arī sniegts viedoklis par praktisko ieguvumu, kādu šis princips dod dalībvalstu iedzīvotājiem.
Laba pārvaldība nav tikai politisks sauklis – tā ir juridiska kategorija, kas ilgstoši attīstīta tiesu praksē. Eiropas Kopienu Tiesa, kas ar Lisabonas līgumu kļuva par EST,2 savā agrīnajā judikatūrā bija ļoti atturīga par iespējām piemērot pamattiesību principus.3 Vienlīdz nebija pozitivēta un kodificēta administratīvā procesa regulējuma. Līdz ar to tieši EST sāka veidot tiesisku mērauklu par valsts pārvaldes iestāžu pienākumiem un rīcību tiesiskajās attiecībās ar privātpersonām.
Saskaņā ar EST iedibināto praksi labas pārvaldības princips atzīts par vienu no ES vispārējiem tiesību principiem.4 ES tiesību5 sistēmā labas pārvaldības princips attīstījies līdz Hartā ietvertām cilvēka pamattiesībām tieši no EST judikatūras,6 kas savukārt ir integrāla ES tiesību sistēmas sastāvdaļa. Šajā rakstā ir sistemātiski aplūkots principa vēsturiskais attīstības ceļš: (1) senākie spriedumi ar tiešām atsaucēm uz labu pārvaldību; (2) terminoloģiskās variācijas un to nozīme; (3) principa statuss kā ES tiesību vispārējs princips un vērtība.
1. Labas pārvaldības principa ģenēze
1.1. Principa tvērums agrīnajā judikatūrā
EST judikatūrā labas pārvaldības aizsākumi meklējami agrīnajās civildienesta lietās. Apvienotajās lietās 7/56 un C-3/57 līdz C-7/57 Algera7 1957. gada 12. jūlijā. EST izvirzīja jautājumu par to, kādos apstākļos ES iestādes drīkst atsaukt vai grozīt jau pieņemtus administratīvos lēmumus. Tiesa veica salīdzinošu analīzi, pārbaudot dalībvalstu tiesību sistēmās esošos principus, un atzina, ka juridiski saistoši lēmumi nevar tikt atsaukti patvaļīgi. Šajā lietā tika fiksēts principiāli svarīgs postulāts: administrācijai ir pienākums rīkoties saskaņā ar tiesiskuma prasībām, iedibinot ES tiesībās tiesiskās paļāvības aizsardzību un tiesisko noteiktību.
Lai arī termins “laba pārvaldība” Algera spriedumā vēl nav lietots expressis verbis, akadēmiskajā literatūrā tieši šī lieta tiek norādīta kā pamats EST procesuālo principu attīstībā. Proti, jau 1957. gadā EST sāka veidot tiesiskās garantijas, kas vēlāk tika apkopotas labas pārvaldības konceptā.8
Viens no senākajiem spriedumiem un, iespējams, pirmais spriedums, kurā EST expressis verbis ierakstījusi labu pārvaldību, ir 1963. gada spriedums lietā 32-62 Alvis.9 Tajā EST atsaucas uz Eiropas Ekonomikas Kopienu dalībvalstīs vispārpieņemtu administratīvo tiesību principu – uzklausīt arī otru pusi un norāda to kā atbilstošu procesuālajam taisnīgumam un labai pārvaldībai. EST uzsvēra, ka jānodrošina, lai persona pirms pret viņu vērsta nelabvēlīga individuāla lēmuma pieņemšanas tiek uzklausīta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes