Sabiedrības novecošanās un pieaugošais pieprasījums pēc ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumiem aktualizē jautājumu par valsts pienākumu nodrošināt cilvēka cieņai un cilvēktiesību standartiem atbilstošu institucionālu aprūpi. Rakstā analizēts Latvijas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju tiesiskais regulējums, tā atbilstība labas pārvaldības principam un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Rakstā aplūkota Tiesībsarga biroja loma nacionālā preventīvā mehānisma īstenošanā, kā arī praksē konstatētās problēmas.
Latvijas demogrāfiskās attīstības tendences pēdējos gados raksturo gan noturīgs dzimstības samazinājums, gan sabiedrības novecošanās. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem1 2025. gadā Latvijā piedzima vien 11 931 bērns, kas ir zemākais jaundzimušo skaits valsts jaunāko laiku vēsturē. Vienlaikus 2026. gada sākumā Latvijā dzīvoja aptuveni viens miljons 845 tūkstoši iedzīvotāju (salīdzinot ar 1990. gadu, iedzīvotāju skaits ir sarucis par 808 tūkstošiem jeb 30,3 %, tajā skaitā migrācijas rezultātā – par 454 tūkstošiem), no kuriem 22,4 % jeb vairāk nekā 413 tūkstoši bija 65 gadu veci vai vecāki, savukārt bērni līdz 14 gadu vecumam veidoja tikai 14,8 % no iedzīvotāju kopskaita.2 Tādējādi sabiedrības vecuma struktūra turpina mainīties par labu vecākajām iedzīvotāju grupām, radot arvien lielāku demogrāfisko slodzi un būtiskus izaicinājumus sociālās aizsardzības sistēmai.
Minētās demogrāfiskās pārmaiņas tieši ietekmē pieprasījumu pēc ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. Pieaugot personu skaitam, kurām vecuma, funkcionālo traucējumu vai veselības stāvokļa dēļ nepieciešama ilgstoša sociālā aprūpe, arvien nozīmīgāka kļūst ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju (turpmāk – sociālās aprūpes institūcijas) loma. Vienlaikus pašvaldību un valsts rīcībā esošie resursi ne vienmēr ir pietiekami, lai nodrošinātu pakalpojumu pieejamību visām personām, kurām tas objektīvi nepieciešams, kā rezultātā praksē veidojas rindas uz sociālās aprūpes pakalpojumu saņemšanu un aktualizējas jautājumi par publiskās varas pienākumu nodrošināt sociālo tiesību efektīvu īstenošanu.
Demogrāfisko pārmaiņu ietekmē arvien aktuālāks kļūst jautājums par to, vai pastāvošais regulējums spēj nodrošināt Satversmes 109. pantā nostiprināto tiesību uz sociālo nodrošinājumu efektīvu īstenošanu un pietiekamu personu pamattiesību aizsardzību ilgstošas sociālās aprūpes jomā.
1. Labas pārvaldības princips ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju darbībā
Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas būtiska nozīme labas pārvaldības principa nostiprināšanā un cilvēktiesību aizsardzības veicināšanā ir bijusi Tiesībsarga biroja darbībai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes