ŽURNĀLS Viedoklis

Pateicos par vērtīgo komentāru un iespēju precizēt raksta mērķi.

Pilnībā piekrītu, ka konstatētie mazākuma akcionāra tiesību pārkāpumi – liegums piedalīties sapulcē un statūtu grozījumi, kas būtiski ierobežoja viņa tiesības uz dividendi – paši par sevi bija pietiekams un patstāvīgs pamats attiecīgo lēmumu atzīt par spēkā neesošu. Tāpat piekrītu, ka tiesai nebija pienākuma vērtēt hipotētisku trešo modeli, kas lietā nebija strīda priekšmets, un ka konkrētu statūtu redakciju izstrāde ir juridisko konsultantu, nevis tiesas uzdevums. Raksta mērķis nebija apšaubīt sprieduma pareizību, un, ja tāds iespaids radies, atvainojos par neprecīzu izteiksmes veidu.

Raksta nolūks bija cits – vērst uzmanību uz sekām, kādas sprieduma rezonanse radījusi ārpus paša tiesas procesa. Uzņēmumu reģistra praksē šis spriedums kļuvis par pamatu, kādēļ valsts notāri atsaka reģistrēt statūtu grozījumus, kas paredz dividenžu sadali ar dalībnieku sapulces lēmumu, pat ja statūtos ietverta prasība pēc skartā dalībnieka piekrišanas katrā konkrētajā gadījumā (piemērs, 2025. gada Galvenā valsts notāra lēmums Nr. 1-5n/153). Šeit rodas praktiska problēma - pat rūpīgi sagatavota un mazākuma aizsardzībai atbilstoša statūtu redakcija nesasniedz reģistrācijas stadiju, jo reģistrējošā iestāde to vienkārši nepieņem, atsaucoties uz sprieduma autoritāti, nevis vērtējot konkrētā regulējuma atbilstību likumam pēc būtības.

Šādā situācijā juridiskie konsultanti var piedāvāt klientam atbilstošu statūtu redakciju, taču paliek bezspēcīgi brīdī, kad šo redakciju nepieņem reģistrācijai. Tas, manuprāt, ir jautājums, kas prasa risinājumu nevis tiesu praksē, bet Uzņēmumu reģistra pieejā – proti, izvērtēt katru statūtu redakciju pēc tās satura, nevis automātiski to noraidīt, atsaucoties uz šo konkrēto spriedumu, kura faktiskie apstākļi bija atšķirīgi.

Vienlaikus raksts bija domāts arī kā aicinājums tiesām pievērst uzmanību tam, kādu rezonansi un pārpratumus var radīt atsevišķs spriedums tālākā piemērošanas praksē ārpus konkrētās lietas robežām. Ja nākotnē tiesai nāksies vērtēt līdzīgu jautājumu plašākā kontekstā, būtu vērtīgi analīzē ietvert arī Vācijas un Igaunijas tiesu praksi, kas piedāvā izstrādātākus kritērijus statūtu atvērto klauzulu un mazākuma aizsardzības mehānismu nošķiršanai.