ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Piesārņojošu objektu izvietošana un darbība ir viena no tām vides tiesību jomām, kurā īpaši skaidri saskaras vairākas tiesiski aizsargājamas intereses. No vienas puses, šādu objektu darbība var būt saistīta ar saimnieciskās darbības brīvību, tehnoloģisku attīstību, energoapgādes, ražošanas vai atkritumu apsaimniekošanas vajadzībām. No otras puses, tā var tieši ietekmēt konkrētas teritorijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, veselības aizsardzību, īpašuma izmantošanas iespējas un uzticēšanos publiskās varas lēmumiem.

Tieši šādos gadījumos vides tiesības atklājas ne tikai kā tehnisko normu kopums, bet arī kā pamattiesību aizsardzības mehānisms. Piesārņojošu objektu atļauju process nevar tikt vērtēts tikai kā administratīvi tehniska procedūra, kurā kompetentā iestāde pārbauda emisiju robežvērtības, iekārtu parametrus un operatora iesniegtos dokumentus. Šis process ir arī konstitucionāli nozīmīgs, jo tajā tiek vērtēts, vai publiskā vara pienācīgi aizsargā personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.

Latvijas tiesību sistēmā šīs tiesības nostiprinātas Satversmes 115. pantā. Tajā paredzēts valsts pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniegt ziņas par vides stāvokli un rūpēties par vides saglabāšanu un uzlabošanu. Savukārt Orhūsas konvencija šīm tiesībām piešķir konkrētu procesuālu saturu, nostiprinot sabiedrības tiesības saņemt informāciju, piedalīties lēmumu pieņemšanā un vērsties tiesā vides jautājumos.

Piesārņojošu objektu gadījumā šīm garantijām ir praktiska nozīme. Iedzīvotāju bažas par gaisa piesārņojumu, smakām, troksni, transporta intensitāti, atkritumu apriti, avāriju riskiem vai citiem vides faktoriem nevar automātiski tikt reducētas uz emocionālu neapmierinātību ar konkrētu saimniecisko darbību. Ja šīs bažas ir pietiekami konkrētas un saistītas ar iespējamu vides kvalitātes pasliktināšanos, tās kļūst par tiesiski nozīmīgu izvērtējuma priekšmetu.

Vienlaikus tiesības uz labvēlīgu vidi nenozīmē absolūtas tiesības nepieļaut jebkuru piesārņojošu darbību konkrētā teritorijā. Vides tiesību uzdevums nav mehāniski izslēgt saimniecisko darbību, bet gan nodrošināt, ka tā tiek īstenota tiesiski, caurskatāmi, samērīgi un atbilstoši sabiedrības līdzdalības prasībām. Tieši šajā līdzsvarā būtiska nozīme ir valsts institūciju, pašvaldības un sabiedrības savstarpējai mijiedarbībai.

Pašvaldības loma šajā procesā ir īpaša. Lai gan piesārņojošu darbību atļauju izsniegšana daudzos gadījumos ietilpst valsts vides aizsardzības institūciju kompetencē, pašvaldība ir tā publiskās varas institūcija, kura visciešāk saistīta ar konkrētās teritorijas attīstību un vietējās sabiedrības interesēm. Pašvaldība plāno teritorijas izmantošanu, organizē vietējo infrastruktūru, izvērtē attīstības ieceru ietekmi uz dzīves vidi un bieži vien ir pirmā institūcija, pie kuras iedzīvotāji vēršas ar iebildumiem vai jautājumiem.

Šā raksta mērķis ir aplūkot sabiedrības līdzdalības nozīmi piesārņojošu objektu atļauju procesā Satversmes 115. panta un Orhūsas konvencijas kontekstā, īpašu uzmanību pievēršot pašvaldības lomai un Senāta judikatūrā nostiprinātajām atziņām. Rakstā netiek analizēta normatīvā regulējuma pilnveidošana, bet gan esošā tiesiskā ietvara piemērošana un tajā ietvertais līdzsvars starp valsts institūciju kompetenci, pašvaldības funkcijām un sabiedrības procesuālajām tiesībām.

1. Satversmes 115. pants kā vides tiesību konstitucionālais pamats

Satversmes 115. pants Latvijas tiesību sistēmā ir centrālā konstitucionālā norma vides tiesību jomā. Tā nosaka, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.¹ Šī norma vienlaikus ietver gan materiālu, gan procesuālu dimensiju.