Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma1 254. panta otro daļu, ja iestādei vairs nav jāizdara lietderības apsvērumi, tiesa spriedumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu nosaka administratīvā akta saturu un izdošanas termiņu. Tātad noteiktos gadījumos tiesa spriedumā var imperatīvi noteikt, kāda satura administratīvais akts iestādei ir jāizdod.
Šāda iestādes lēmuma pārsūdzība tiesā nebūtu pieļaujama, pamatojoties uz res judicata principu, jo tad pēc būtības tiesā tiktu atkārtoti izvērtēts jau ar spēkā stājušos tiesas spriedumu izlemts jautājums.2 Vienlaikus Administratīvā procesa likumā nav noteikts tiešs un skaidrs tiesiskais pamats tiesvedības izbeigšanai, ja tomēr tiesā ir ierosināta lieta par šādu administratīvo aktu.
Tādējādi šajā rakstā autore analizēs to, kāds būtu atbilstošais tiesiskais pamats tiesvedības izbeigšanai lietā, ja tiesā ir iesniegts pieteikums un ir ierosināta administratīvā lieta par tādu administratīvo aktu, ko iestāde ir izdevusi, izpildot spēkā stājušos tiesas spriedumu, kurā tiesa ir imperatīvi noteikusi šāda administratīvā akta izdošanas nepieciešamību un tā saturu.
Senāta 2025. gada 21. janvāra lēmums
Par rakstā analizēto jautājumu pēc būtības jau ir izteicies Senāta Administratīvo lietu departaments savā 2025. gada 21. janvāra lēmumā lietā Nr. SKA-331/20253 (turpmāk – Senāta 2025. gada 21. janvāra lēmums).
Ar šo lēmumu Senāts nolēma atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2024. gada 20. septembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu administratīvajā lietā Nr. A420273622. Tiesa konstatēja, ka, izpildot spēkā stājušos apgabaltiesas spriedumu administratīvajā lietā Nr. A420283718, pašvaldība ir izdevusi administratīvo aktu, ar kuru privātpersonai ir uzlikts pienākums nojaukt patvaļīgi uzbūvētu ēku. Privātpersona šo lēmumu pārsūdzēja, vēršoties tiesā ar pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu. Administratīvā rajona tiesa ierosināja administratīvo lietu Nr. A420273622 un ar spriedumu pieteikumu noraidīja, savukārt Administratīvā apgabaltiesa nolēma izbeigt tiesvedību, norādot, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā.
Senāts vērsa lietas dalībnieku uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likums paredz gan tādas situācijas, kad tiesa ar spriedumu uzdod iestādei izdot administratīvo aktu, nenosakot konkrētu izdodamā administratīvā akta saturu, gan situācijas, kad tiesa, pati pārbaudījusi visus nozīmīgos tiesiskos un faktiskos apstākļus, uzdod iestādei izdot konkrēta satura administratīvo aktu.4 Ja tiesa spriedumā iestādei uzdevusi izdot konkrēta satura administratīvo aktu, iestādei pašai apsvērumi saistībā ar izdodamā akta saturu vairs nav jāizdara, bet faktiski ir tikai jānodrošina tiesas noteiktā administratīvā akta noformēšana lēmuma veidā. Senāts norādīja, ka šāda administratīvā akta atkārtota nodošana tiesas kontrolei pārkāptu res judicata principu, jo tiesai būtībā tiktu atkārtoti nodots jautājums, kas ar spēkā stājušos tiesas spriedumu jau ir izlemts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes