ŽURNĀLS Viedoklis

Digitālā vide un tās pielietojumi aizvien uzstājīgāk ienāk mūsu ikdienā, kļūstot par tās neatņemamu sastāvdaļu. Ja jau izdzīvotā nepieciešamība ikdienas eksistencei uzrādīt QR kodu¹ vai tuvākajā nākotnē sagaidāmais pienākums lietot digitālo auto vadītāja apliecību² bija un būs sajūtama nepastarpināti, tad citi digitālie risinājumi nav tik acīmredzami. Tomēr tas nemaina šādu digitālo risinājumu ietekmi gan uz katru indivīdu atsevišķi, gan valsti un tās attīstību kopumā. Kā viena no šādām digitālajām ekosistēmām ir digitālā ekonomika, kuras ietekme, kaut arī nav tūlītēja, tomēr ilgtermiņā ir fundamentāla.

Raksturojot digitālo ekonomiku, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ir norādījusi, ka digitālā ekonomika ietver visu ekonomisko darbību, kas ir atkarīga no digitālo resursu izmantošanas vai ko ievērojami uzlabo digitālie resursi, tostarp digitālās tehnoloģijas, digitālā infrastruktūra, digitālie pakalpojumi un dati. Tā attiecas uz visiem ražotājiem un patērētājiem, tostarp valdību, kas izmanto šos digitālos resursus savās saimnieciskajās darbībās.³ Līdz ar to digitālā ekonomika ir plašs jēdziens ar dažādām dimensijām.⁴ Kā viena no šādām dimensijām ir digitālās finanses, kuras ir viena no Eiropas Savienības (turpmāk – ES) prioritātēm.⁵

Atzīstot finanšu digitālo nākotni,⁶ ES atbilstoši Digitālajai finanšu paketei – pasākumu kopumam, lai vēl vairāk veicinātu un atbalstītu digitālo finanšu potenciālu inovācijas un konkurences ziņā, vienlaikus mazinot riskus,⁷ 2023. gada 31. maijā pieņēma regulējumu – Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/1114 par kriptoaktīvu tirgiem un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 1095/2010 un Direktīvas 2013/36/ES un (ES) 2019/1937⁸ (turpmāk – MiCA). MiCA pieņemšanu raksturoja ES tiesiskā realitāte, kad, ņemot vērā tehnoloģisko sasniegumu ātrumu un kriptoaktīvu ekosistēmas straujo izaugsmi, atsevišķu valstu regulatoriem bija grūtības saglabāt vienotu un konsekventu pieeju. Tā rezultātā bija izveidojusies sadrumstalota kopaina ar atšķirīgu regulējumu, kad tikai atsevišķas vadošās jurisdikcijas rīkojās proaktīvi, savukārt lielākā daļa valstu pilnībā klusēja.⁹

Latviju kriptoaktīvu regulējuma kontekstā raksturo tas, ka kriptoaktīvi kā tiesību institūts Latvijas nacionālajā tiesību sistēmā tiek atpazīti tikai līdz ar MiCA pieņemšanu. Iepriekšējā periodā līdz MiCA Latvijas tiesību sistēmā dominēja un tika lietots virtuālās valūtas jēdziens. Šī jēdziena legāldefinīcija bija aizgūta no Finanšu darījumu darba grupas (FATF) un Pasaules Bankas vadlīnijām¹⁰ un bija ietverta Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā (turpmāk – NILLTPFN likums).¹¹

Līdz ar MiCA un to saistītā Kriptoaktīvu pakalpojuma likuma¹² pieņemšanu arī tādos likumos kā, piemēram, NILLTPFN likums,¹³ Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums,¹⁴ Finanšu instrumentu tirgus likums,¹⁵ Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likums¹⁶ un likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”¹⁷ (turpmāk – IIN likums), šobrīd tiek lietots termins “kriptoaktīvi”. Turklāt šī termina definīcija ir saskaņota un interpretējama atbilstoši MiCA ietvertajam šī jēdziena lietojumam.