Publiskā iepirkuma procedūras tiesiska norise ir būtiska sabiedrības interese, jo tās rezultātā tiek izlietoti publiskie līdzekļi. Nereti šajās procedūrās tiek pieļauti dažādi pārkāpumi, kurus konstatē tikai procedūras pārskatīšanas rezultātā, piemēram, pretendenta prettiesiska izslēgšana no turpmākas dalības iepirkumā. Ja pasūtītājs jau noslēdzis iepirkuma līgumu ar tā izraudzīto uzvarētāju, tad nepamatoti atstumtajam pretendentam likumā noteiktajā kārtībā ir iespēja lūgt atlīdzināt tam nodarītos zaudējumus. Senāta judikatūrā nostiprinājusies atziņa, ka zaudējumu atlīdzināšana kā tiesību aizsardzības līdzeklis publisko iepirkumu lietās ietver arī neiegūtās peļņas atlīdzināšanu.1
Publiskajā telpā jau 2024. gada nogalē aktualizēts jautājums par tiesību aizsardzības līdzekļiem publisko iepirkumu procedūrās, aicinot aizskartos pretendentus aktīvi aizstāvēt savas tiesības un tiesiskās intereses, tostarp paužot uzskatu, ka “pasūtītāja pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas radīti ar tā prettiesisku rīcību un lēmumu iepirkuma procedūrā, ir labs stimuls publisko iepirkumu tiesiskai norisei un konkurences veicināšanai”.2 Raksta mērķis ir turpināt šo diskusiju un identificēt neiegūtās peļņas atlīdzināšanas kā tiesību aizsardzības līdzekļa publisko iepirkumu lietās piemērošanas problemātiku praksē.
1. Zaudējumu atlīdzināšanas publisko iepirkumu lietās tiesiskais regulējums
1.1. Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma ģenēze
Patlaban publisko iepirkumu jomu Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) regulē vairāk nekā 20 dažādi ES tiesību akti. Galvenais pašlaik spēkā esošais tiesību akts ir Direktīva 2014/24/ES.3 Iepirkumus sabiedrisko pakalpojumu nozarēs regulē iepriekš minētās direktīvas analogs – Direktīva 2014/25/ES.4 Šīs direktīvas noteic, kā līgumslēdzējām iestādēm visā ES jāveic publiskie iepirkumi, lai nodrošinātu šī procesa efektivitāti un pārredzamību, tirgus dalībnieku godīgu un brīvu konkurenci, kā arī lietderīgu publisko līdzekļu izmantošanu.
Gandrīz divdesmit gadus pēc pirmās publisko iepirkumu jomas regulējošās direktīvas pieņemšanas5 tika pieņemta Direktīva 89/665/EEK6 (turpmāk – Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīva), kurā atsevišķi no vispārīgā procedūras regulējuma joprojām tiek regulēti līgumslēdzēju iestāžu pieņemto lēmumu pārskatīšanas mehānismi un citi tiesību aizsardzības līdzekļi publisko iepirkumu lietās. Sabiedrisko pakalpojumu iepirkumos tiesību aizsardzības līdzekļi noteikti atsevišķā Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas analogā – Direktīvā 92/13/EEK.7 Minēto direktīvu izstrādes procesā ES likumdevējs jau bija identificējis, ka zaudējumu atlīdzināšana publisko iepirkumu lietās ir īpaši sarežģīts jautājums.8 Šo direktīvu sākotnējās redakcijas nepilnības pierādīja arī Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūra, kurā norādīts uz vairākiem būtiskiem trūkumiem dalībvalstu nodrošinātajos tiesību aizsardzības līdzekļos.9
Ievērojot, ka šo direktīvu sākotnējās redakcijas nenodrošināja efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību publisko iepirkumu lietās, ES ar Direktīvu 2007/66/EK10 izdarīja grozījumus Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvā un Direktīvā 92/13/EEK, lai šķietami novērstu konstatētos trūkumus.
Direktīvas 2007/66/EK sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā norādīts, ka zaudējumu atlīdzināšana ir īpaši problemātisks tiesību aizsardzības līdzeklis, jo: 1) zaudējumu atlīdzināšanai publisko iepirkumu lietās nav reālas koriģējošas ietekmes; 2) pieteikuma par zaudējumu atlīdzināšanu apmierināšanu kavē praktiski šķēršļi; 3) šis process ir dārgs un ilgstošs. Tomēr, neskatoties uz Eiropas Komisijas konstatētajām problēmām, tā pieņēma lēmumu uzlabot un ieviest jaunus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas iepirkuma procedūras dalībniekiem pieejami līdz iepirkuma līguma noslēgšanai, jo tie ir efektīvāki par tiem līdzekļiem, kas pieejami pēc līguma noslēgšanas.11
1.2. Eiropas Savienības tiesiskais regulējums un tā interpretācija
Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīva paredz dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumus, kas nav saderīgi ar ES tiesībām, var efektīvi un pēc iespējas ātrāk pārskatīt un ka pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.12 Direktīva sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību izvēlēties, kā īstenot tajā paredzētās procesuālās garantijas tiktāl, ciktāl to ieviestais regulējums ir saderīgs ar direktīvā izvirzītajiem mērķiem un tiesiskā regulējuma kontekstu, kurā iekļaujas tās normas, kā arī ar ES tiesībās pastāvošo valsts atbildības principu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes