ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesībās ir noteiktas minimālās prasības, lai uzlabotu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, tuvinot valstu tiesisko regulējumu, tai skaitā attiecībā uz darba laika ilgumu. Šīs minimālās prasības par darba laika ilgumu regulē Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem. Tās 2. panta 1. punktā jēdziens “darba laiks” ir definēts kā “jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi”. Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ir vairākkārt spriedusi, ka no minētās darba laika definīcijas nepārprotami izriet, ka, lai kādu laikposmu atzītu par darba laiku, ir svarīgi noskaidrot šī laikposma saturošos trīs pamatelementus, proti: 1) darba ņēmējam ir jāveic darbs vai jāpilda pienākumi, 2) darba ņēmējam ir jābūt darba devēja rīcībā, un 3) darba ņēmējam ir jāatrodas darbā.¹

EST ir arī uzsvērusi, ka jēdziens “darba laiks” ir saprotams kā pretstats atpūtas laikam, kurš šīs pašas direktīvas 2. panta 2. punktā ir skaidrots kā “jebkurš laikposms, kas nav darba laiks”, un ka abi jēdzieni ir savstarpēji izslēdzoši. Tāpat tā ir norādījusi, ka Direktīvā 2003/88 nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laikposmiem, jo šīs divas kategorijas ir savstarpēji izslēdzošas. Turklāt EST judikatūrā ir atzīts, ka jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē ir ES tiesību jēdzieni, kas jādefinē saskaņā ar objektīvām īpašībām, pamatojoties uz šīs direktīvas, kura ir vērsta uz to, lai noteiktu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanas minimālās prasības, sistēmu un mērķi. EST ir atgādinājusi, ka tikai ar šādu autonomu interpretāciju iespējams nodrošināt pilnīgu minētās direktīvas efektivitāti un vienotu šo jēdzienu piemērošanu visās dalībvalstīs.² Visbeidzot EST ir vērsusi uzmanību, ka šīs pašas direktīvas 2. pants nav iekļauts to šīs direktīvas tiesību normu skaitā, no kurām ir atļauts paredzēt atkāpes.³

Jaunākā EST judikatūra atklāj, ka jēdziena “darba laiks” piemērošana konkrētiem lietas apstākļiem turpina radīt šaubas par pareizu tā interpretāciju un dalībvalstu tiesas vēršas EST. Šajā rakstā ieskats tiks sniegts nesenās EST atbildēs uz divu dalībvalstu tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Saistībā ar tām tiks vērsta arī uzmanība uz diviem Latvijas Republikas Senāta (turpmāk – Senāts) nolēmumiem, kuros – vairāku citu vidū – risinātas situācijas darba un atpūtas laika norobežošanas kontekstā.

Spriedums lietā STAS-IV

Šīs lietas pamatā bija Spānijas tiesā celta darbinieku arodbiedrības STAS-IV prasība pret Valensijas Ģeneralitātei piederošu uzņēmumu par biodaudzveidības teritorijās strādājošo darba ņēmēju darba laiku, kurā saskaņā ar individuālajos darba līgumos paredzēto nav ieskaitīts ceļā pavadītais laiks, kas veltīts braucieniem no bāzes uz darbu izpildes vietu un atpakaļ.