ŽURNĀLS Eseja

I. Ievads

Publiskā diskusija par valsts pārvaldes efektivitāti pēdējos gados ir kļuvusi par vienu no centrālajām politiskās diskusijas tēmām gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā vairs nav tikai profesionālās elites tēma. Šī diskusija ir ienākusi arī priekšvēlēšanu retorikā, sociālo tīklu emocionālās uzmanības ekonomikā un ideoloģiskajās cīņās par valsts lomu mūsdienu un nākotnes sabiedrībā.

Šīs tēmas sabiedriskās aptveres paplašināšanās pati par sevi ir apsveicama. Demokrātiskā sabiedrībā valsts pārvaldes efektivitātei un kvalitātei jābūt publiski apspriežamam jautājumam. Taču līdz ar šīs tēmas politizāciju saruna par valsts pārvaldes efektivitāti ir kļuvusi arī vienkāršotāka un plakanāka. Šajā sarunā nianses pazūd un sarežģīti jautājumi tiek pārvērsti lozungos par “birokrātu armiju, kas barojas no strādājošo nodokļiem”, “bezjēdzīgiem regulējumiem” vai “valsti kā šķērsli cilvēka brīvībai”.

Latvijā šos visus lozungus var apvienot vienā supernaratīvā – par neizdevušos, nespējīgu valsti, kuru sagrāvusi nejēdzīgā valsts politiskās un administratīvās pārvaldības sistēma. Lieliskāku pret savu Latvijas valsti vērstu naratīvu, uz kura ir uzķērusies daļa Latvijas sabiedrības, arī latvieši, Krievija diez vai varētu vēlēties.

Latvijas valsts pārvalde Eiropas salīdzinājumā nebūt nav tā neefektīvākā, drīzāk pretēji. Taču mēs varam labāk. Un uz to ir jātiecas. Šādā, konstruktīvi kritiskā skatījumā, no vienas puses, pastāv nopietni valsts pārvaldes deficīti. Tā daļēji ir attīstījusies pašplūsmā, bez centrālas vadības. Tādēļ objektīvi ir nepieciešama reforma, kas efektivizētu valsts pārvaldi. Šādam reformas projektam ir jācenšas savienot demokrātisku valsts pārvaldes vadību, tiesiskas valsts principus, institucionālu stabilitāti un racionālu, neitrālu un profesionālu pārvaldes sistēmu.

No otras puses, gan Latvijā, gan Eiropā, gan arī ASV pastāv populistiska histērija, kas izmanto sabiedrības – daļēji pamatoto – neapmierinātību ar pārvaldes gausumu, pārmērīgu formālismu, tiesību normu blīvumu, pārvaldes izmaksām, administratīviem ierobežojumiem, lai diskreditētu ne tikai konkrētas procedūras un iestādes, bet arī valsts pārvaldi kā tādu un bieži vien – un šeit pastāv sasaiste ar attiecīgām jaunām vai atjauninātām ideoloģijām – pašu modernās valsts ideju.

Šīs divas politiskās līnijas ārēji nereti lieto līdzīgus vārdus, taču to iekšējā loģika ir pretēja. Reformas projekts ir vērsts uz to, lai padarītu valsti efektīvāku, kompetentāku, iedarbīgāku un cilvēkiem saprotamāku. Populistiskā histērija ir vērsta uz to, lai valsti pazemotu, deleģitimizētu vai pat sagrautu.

Neraugoties uz līdzīgo terminoloģiju, pilsoņiem, Latvijas patriotiem ir jāspēj atšķirt šīs divas argumentācijas līnijas un divi ideoloģiskie virzieni, kas stāv aiz tiem. Tas bieži vien nav vienkārši.

Tādēļ tieši šeit jāievieš pamata nošķīrums, kas turpmāk strukturēs šo (dažviet viegli ironisko) esejisko analīzi. Sevišķi svarīgi ir saprast kontekstus, kuros šie diskursi notiek un kas veido to naratīvo ietvaru.

II. Kompleksā sabiedrībaun normu vairošanās loģika

Vispirms jākliedē viens no noturīgākajiem mītiem, kas baro populistisko sašutumu par “normu plūdiem”.

Mūsdienu sabiedrības augošā sarežģītība gandrīz neizbēgami rada pieaugošu normu, procedūru un uzraudzības mehānismu skaitu. Tas nav ļauns ierēdniecības izgudrojums. Tās ir strukturālas sekas tam, ka sabiedrība kļūst funkcionāli diferencētāka, tehnoloģiski intensīvāka, cilvēki kļūst savstarpēji atkarīgāki un arī jūtīgāki, līdz ar to arī ar augstākām prasībām pret valsti, lai tā viņus aizsargā. Minēšu tikai dažus piemērus.

Publisko iepirkumu jomā sabiedrība kļūst arvien neiecietīgāka pret korupciju un “savējiem” iepirkumos. Tādēļ tiek ieviestas jaunas, niansētākas procedūras un kritēriji, kas pretdarbojas arvien inovatīvākām krāpniecības metodēm.

Tāpat modernā industrija (enerģētika, transports, rūpniecība) rada arvien vairāk kompleksus, kumulatīvus riskus cilvēka veselībai, dabai, klimatam, bioloģiskajai daudzveidībai, kas nav redzami tūlīt uz vietas, lokāli. Tāpēc vides regulējumi arvien sīkāk reglamentē ietekmes novērtējuma saturu, sabiedrības informēšanas soļus, ekspertu kvalifikāciju u.tml.

Savukārt pārtikas drošības un veselība jomā globalizētās piegādes ķēdes un sabiedrības pieaugošais jutīgums pret riskiem (salmonellas, alergēni, pesticīdi, zoonozes u.c.) rada plašu normatīvo regulējumu lauku – no marķējuma līdz smalki izstrādātiem kritērijam par glabāšanas temperatūrām. Latvijā tas nozīmē Veselības ministrijas un PVD uzraudzības procedūru slāņus, kas, protams, arī precīzi jānoregulē, lai šāda uzraudzība neizvērstos par patvaļu.

Pirms simts vai divsimt gadiem sabiedrība nebija tik diferencēta, un tādēļ nebija tik daudz dažādu tiešu un jo īpaši netiešu attiecību iespēju, kuras būtu vajadzējis regulēt. Bet toreiz arī saslimt vai nomirt no saindēšanās ar vecu pārtiku, pilsētās elpot fabriku skursteņu dūmu piesārņotu gaisu, dot kukuli vai par samaksu saņemt kādu īpašu labvēlību no ierēdņa netika uzskatīts par kaut ko īpašu, par ko vajadzētu satraukties un ko vajadzētu regulēt. Tas, protams, indivīdam arī toreiz bija nepatīkami, bet sabiedrība kopumā to neuztvēra tik sāpīgi. Toties valsts regulējumu bija daudz mazāk.

Bez tam pirms simts vai divsimt gadiem, kad regulējuma bija daudz mazāk, cilvēki nebūt nedzīvoja plašākā brīvības telpā. Lielu daļu sociālo attiecību un daudzus konfliktus regulēja sociālā hierarhija, tradīcijas, neformālas paražas, patriarhāla autoritāte, lokālā kopiena vai arī gluži vienkārši tiešs, brutāls spēks. Tuvāk apskatot laikus, kad valsts regulējumu bija skaitliski mazāk, to blīvums bija retāks un cilvēki tādēļ it kā būtu varējuši dzīvot brīvāk, romantiska nostalģija kaut kā tomēr nerodas…

Modernā tiesiskā valsts ir radusies tieši kā instruments, lai šīs neformālās un bieži vardarbīgās attiecības aizvietotu ar vispārīgiem noteikumiem un civilizētiem interešu konfliktu un strīdu risināšanas mehānismiem. Jo vairāk sabiedrība vēlas aizsargāt darba ņēmējus, patērētājus, minoritātes, personas datus, dabu un vidi, konkurenci, publisko iepirkumu godīgumu, kiberdrošību, finanšu sistēmas caurskatāmību, cilvēku veselību un citus indivīda ikdienas dzīves aspektus, jo vairāk tai nepieciešami specializēti normatīvie režīmi.

Latvijas gadījumā tas labi redzams nozarēs, kuras pēdējos gados kļuvušas īpaši regulatīvi blīvas. Eiropas un nacionālo datu aizsardzības prasību piemērošana, dabas un vides aizsardzība, būvniecības procesa regulējumi, iepirkumu procedūru detalizācija, plašās atbilstības prasības Eiropas Savienības fondu izlietojumam nav radušās no abstraktas birokrātiskas fantāzijas. Tās ir atbildes uz reāliem riskiem, iepriekšējo problēmu pieredzi un mūsdienu integrētas ekonomikas prasībām.

Tiklīdz sabiedrība grib vienlaikus vairāk drošības, vairāk caurskatāmības, vairāk vienlīdzīgas piekļuves, bet vienlaikus arī mazāk patvaļas, mazāk risku, mazāk nevienlīdzīgas privātas varas attiecības, tas gandrīz automātiski rada nepieciešamību pēc vairāk un detalizētāka valsts regulējuma.

Šī loģika nenozīmē, ka katrs jauns noteikums ir (morāli) labs un (racionāli) pareizs. Taču tā nozīmē, ka vienkāršotie saukļi par nepieciešamību “atgriezties pie vienkāršības”, par “nejēdzīgu normu atcelšanu”, par “uzblīdušās ierēdņu armijas samazināšanu” diskusijā nedrīkst tikt vienkārši nekritiski laisti tālāk.

Ir uzstājīgi jāprasa, no kā tieši sabiedrība ir gatava atteikties: no darba aizsardzības prasībām, no vides standartiem, no caurskatāmiem iepirkumiem, no mazākumakcionāru aizsardzības, no personas datu aizsardzības, no patērētāju tiesībām vai no kontroles sistēmām, kas ļauj mazināt korupciju un citu noziedzību? Kad tiek prasīts konkrēts skaidrojums, “vienkāršība” izrādās daudz mazāk nevainīga, nekā sākotnēji šķiet.

Taču tad ir iespējams sākt reālu diskusiju par to, piemēram, vai mēs gribam, lai vide tiek mazāk aizsargāta, jo ar to saistītais administratīvais slogs ir pārāk liels, vai būvniecības noteikumi ir pārāk detalizēti, un, tos atceļot, ar tiem aizsargātās intereses (piemēram, tas, ka būves ir drošas, tās iekļaujas apkārtējā vidē) tiktu ietekmētas tikai minimāli. Šāda konkrēta diskusija sabiedrībai jau būtu patiešām vērtīga un varētu novest pie konkrētiem rezultātiem.

III. Deregulācija un privātas varas atgriešanās

Mūsdienu normatīvie režīmi nav mehāniski šķēršļi “īstai dzīvei”; tie ir sociālie amortizatori, kas strukturē konfliktus, ierobežo patvaļu un rada paredzamību attiecībās starp nevienlīdzīgiem attiecību dalībniekiem. Konflikti starp uzņēmējiem un darbiniekiem, starp kreditoriem un patērētājiem, starp platformām un lietotājiem, starp attīstītājiem un vietējām kopienām, starp kapitāla varu un sabiedrības interesēm nevar tikt civilizēti pārvaldīti bez pietiekoši niansētiem regulējumiem. Ja pie esošās sabiedrības kompleksitātes pakāpes dažādas normas tiktu neapdomīgi likvidētas, rezultāts nebūtu visas sabiedrības lielāka brīvība un dabiska harmonija, bet gan lielāka un intensīvāka pastāvīga interešu sadursme, kurā parasti uzvarētu spēcīgākais.

Brīdī, kad noteikumi kļūst pārāk reti, pārāk neskaidri vai pārāk viegli apejami, konfliktu risināšana atgriežas pie neformālas ietekmes, juridiskā spēka disproporcijām un resursu asimetrijas. Tas jo īpaši redzams jomās, kur indivīds ir strukturāli vājāks par tiem, kam pieder resursi, it sevišķi kapitāla un zināšanu resursi. Darba tiesībās minimālas aizsardzības standarti aizstāv nevis abstraktu ideju, bet gan reālu cilvēku iespēju pretoties ekspluatācijai. Patērētāju tiesības aizstāv līgumslēdzēju, kura informācijas un resursu pozīcija pret komersantu ir ievērojami vājāka. Konkurences tiesības kavē monopolu spēju uzspiest tikai sev vien izdevīgus noteikumus visiem pārējiem tirgus dalībniekiem. Vides regulējumi aizsargā plašas sabiedrības intereses dzīvot pēc iespējas labvēlīgā vidē.

Šā iemesla dēļ vispārējs aicinājums masveidā vienkārši “griezt regulējumus” ir ne tikai tehniski riskants, bet arī normatīvi un morāli apšaubāms. Demokrātiska un tiesiska valsts nenozīmē jebkādu konfliktu neesamību. Izslēgt vai, precīzāk, apspiest interešu konfliktus un sadursmes mūsdienu daudzveidīgajā sabiedrībā iespējams tikai totalitārā valsts iekārtā. Demokrātiska un tiesiska valsts rēķinās un akceptē interešu dažādību un līdz ar to interešu konfliktus un sadursmes, kas rodas šīs dažādības rezultātā. Taču tā piedāvā taisnīgas, paredzamas un institucionalizētas procedūras, kur vienas puses pārmērīga vara tiek ierobežota. Galvenais līdzeklis, ar kuru moderna valsts to dara, ir tiesības un valsts pārvalde, kura tās īsteno. Un, protams, tāpat arī tiesas.

Tādēļ apgalvojums, ka vienkārši mazāk normu automātiski nozīmētu vairāk brīvības, ir maldinošs. Parasti tas nozīmē tikai to, ka vājāko brīvība būs mazāk aizsargāta. Latvijas sabiedriskajā telpā to spilgti apliecina strīdi par būvniecību, teritorijas plānošanu, nodokļu administrēšanu vai kontroles prasībām uzņēmējdarbībā. Sūdzības par lēnām atļaujām un smagnējām procedūrām bieži ir pamatotas, tomēr no tā vēl automātiski neizriet, ka problēmas risinājums ir vienkārša uzraudzības vai procedūras slāņu noņemšana. Nereti patiesā problēma ir slikts procesu dizains, nepietiekama koordinācija starp iestādēm, datu nepieejamība vai pārāk liela atbildības fragmentācija. Šādos gadījumos deregulācija bez procesu pārveides tikai aizstāj formālu haosu ar faktisku haosu.

Iespējams, ka šajā kontekstā veselīgi – un kas zina, varbūt kādam pat dziedinoši – būtu paraudzīties uz ļoti ekstrēmu piemēru, ko rāda īstas “neizdevušās valstis” (failed states) – un nevis Latvija, kas ir viena no pasaules attīstīto valstu organizācijas OECD dalībvalstīm un kuru Krievijas propaganda un vietējais “viss ir slikti” naratīvs grib par tādu iztēlot. Patiešām neizdevušajās valstīs regulējumi, likumi, tiesības patiešām nedarbojas un valsts pārvalde faktiski neeksistē. Taču tur cilvēki nevis atviegloti uzelpo, ka ir atbrīvoti no valsts regulējumiem un viņiem nav vairs valstij jāmaksā nodokļi, bet gan smagi cieš no stiprākā varas, no vardarbības un netaisnības un valsts vietā savus “nodokļus” maksā kriminālām bandām.

IV. Tiesību normu nepilnība un nepieciešamā pielāgošanās

Jebkura tiesiskā kārtība ir nepilnīga. Tā nevar paredzēt visas situācijas, izsmeļoši izmodelēt cilvēku uzvedību vai izslēgt nākotnes neparedzamību. Šī nepilnība ir nevis plānots vai nejaušs sistēmas defekts, bet pašas modernās sabiedrības īpašība. Sabiedrība nepārtraukti attīstās, kļūst tehnoloģiski komplicētāka, ekonomiski savstarpēji atkarīgāka un kulturāli daudzveidīgāka. Tādēļ tiesību normas ir vairāk vai mazāk temporālas: tās ir radītas noteiktā laikā konkrētas problēmas risinājumam. Taču sabiedrība attīstās dinamiski un pastāvīgi, kamēr tiesību normas tiek radītas vai grozītas “grūdieniem” – tās stājas spēkā noteiktā brīdī un darbojas noteiktā laika nogrieznī, kas beidzas tad, kad tās formāli zaudē spēku. Tādēļ vairumā gadījumā tās agrāk vai vēlāk sastopas ar realitāti, kas tās pāraug.

Tas nozīmē, pirmkārt, ka esošās normas ir regulāri jāpielāgo. Otrkārt, dažkārt jāveido arī jaunas normas, jo sabiedrība un ekonomika rada attiecības, kuras agrāk nav pastāvējušas vai kurām līdzšinējais tiesiskais ietvars vairs neder. Digitālo platformu ekonomika, mākslīgā intelekta pielietošana cilvēktiesību kontekstā, kiberdrošības režīmi, klimata pārejas tiesiskais ietvars vai ģeopolitisko risku “iekļūšana” politiskajos un ekonomiskajos kontekstos ir tikai daži piemēri tam, kā jauna kompleksitāte prasa jaunas normas, lai izvairītos no riskiem, kurus sabiedrība nevēlas akceptēt.

Nonākot šajā punktā, ir jārunā par tiesību sistēmas spēju adaptēties, kas bieži ir atkarīga no attiecīgo normu kvalitātes. Grozījumu un jaunu normu radīšanas “ātrums” nereti ir lielāks nekā tiesību sistēmas spēja tos harmoniski integrēt. Rezultātā rodas normatīvā inflācija, kolīzijas, interpretācijas grūtības un stabilitātes zudums.

Latvijas gadījumā to apliecina ilgstošās sūdzības par biežiem grozījumiem nodokļu politikā, par sarežģītām atbilstības prasībām uzņēmumiem un par to, ka dažādu iestāžu prasības ne vienmēr ir savstarpēji koordinētas. Tādēļ jautājums nav tikai par to, cik normu ir, bet arī par to, cik sistemātiskas, saprotamas un mērķ­tiecīgas tās ir.

V. Kā ierobežot pārmērīgu regulējumu

Lai gan normu pieaugums kompleksā sabiedrībā ir lielā mērā strukturāli neizbēgams, pastāv racionāli instrumenti, kas ļauj to disciplinēt un pārmērīgu pieaugumu nepieļaut. Administratīvajā zinātnē un politikas praksē pēdējās desmitgadēs ir uzkrājusies ievērojama pieredze, kā ierobežot nevajadzīgu un neproduktīvu regulatīvu slogu.

Pirmais instruments ir sistemātiska ex ante ietekmes novērtēšana. Pirms jauna regulējuma pieņemšanas jājautā ne tikai, kāds ir tā politiskais mērķis, bet arī vai mērķi nevar sasniegt ar mazāk sarežģītiem līdzekļiem, kādas būs administratīvās izmaksas valstij un administratīvais slogs pilsoņiem, uz kuriem tas attieksies, kā regulējums ietekmēs dažādas grupas un vai tas neradīs nevēlamas blaknes. Šāda pieeja ļauj jau sākumā filtrēt normatīvo hiperaktivitāti.

Šajā kontekstā īpaši svarīgi ir ievērot samērīgumu – vai ieguvums, ko sabiedrība iegūst, ir lielāks par zaudējumu, kas valstij un pilsoņiem rodas jaunu izmaksu un administratīvā sloga rezultātā. Piemēram, vai pārāk sīka banku uzraudzība pār klienta ikdienišķiem finanšu darījumiem (kas tika ieviesta toreiz nepieciešamā finanšu sistēmas “kapitālā remonta” gaitā), salīdzinot ar slogu banku klientiem, un šīs uzraudzības ekonomiskās izmaksas bankām patiešām ir (vēl) samērīgas ar ieguvumu? Vai daudzi sīkmanīgie un cilvēkus apgrūtinošie būvniecības noteikumi tiešām ir tik ļoti nepieciešami? Stingra samērīguma pārbaude tātad pieder pie kvalitatīvas likumdošanas pamatnoteikumiem.

Otrs instruments ir ex post izvērtēšana: pēc noteikta laika jāpārbauda, vai norma strādā, vai tā nav radījusi neplānotu slogu un vai tās mērķi vispār ir sasniegti. Ja nē, tad normu nevajag atstāt spēkā tikai tādēļ, ka tā reiz pieņemta.

Treškārt, ļoti svarīga ir valsts funkciju revīzija. Dažkārt liekais slogs rodas nevis no normām kā tādām, bet no tā, ka valsts ir saglabājusi pakalpojumus, kontrolfunkcijas vai procedūras, kuru sākotnējais pamatojums ir zudis vai arī kuru nepieciešamībai vairs nav sabiedrības atbalsta.

Šis parasti ir arī politisks jautājums. Valstij ir jāizšķiras, vai turpināt sniegt attiecīgo pakalpojumu vai kontrolēt kādu noteikumu izpildi, vai arī no tā atteikties, ļaujot tai vietā ienākt privātām, parasti sociāli mazāk taisnīgām attiecībām, taču kas ļauj ietaupīt valsts budžetu. Šī ir potenciāli svarīga pieeja, kurai jābalstās uz rūpīgu publisko funkciju izvērtēšanu, nevis uz mehānisku pieņēmumu, ka privātais sektors vienmēr ir efektīvāks.

Ceturtais instruments ir konsolidācija un kodifikācija. Bieži vien problēma nav tikai normu skaits, bet tas, ka tās atrodas desmitiem grozītu un savstarpēji grūti pārskatāmu tiesību aktu “masīvā”. Tiesību aktu konsolidācija vienā skaidrā un sistemātiskā ietvarā var cilvēkiem ievērojami samazināt “nospiedošas birokrātijas” sajūtu, pat ja normu materiāltiesiskais saturs būtiski nemainās.

Piektais instruments ir principa “digitāli pēc noklusējuma” īstenošana. Ja valsts institūcijas savstarpēji apmainās ar datiem, nevis atkārtoti pieprasa tos no iedzīvotājiem un uzņēmumiem, administratīvais slogs mazinās bez regulējuma aizsardzības funkcijas ietekmēšanas. Saistībā ar to ļoti būtisks ir digitālo attiecību starp valsti un iedzīvotājiem dizains – tas bieži ir cilvēkiem nesaprotams. Ja cilvēks līdz ar to bez īpašas piepūles nevar komunicēt ar valsti (lai gan programmētājam tas šķiet vienkārši), tad tas jau ir cilvēktiesību jautājums. Te daudzi valsts digitālie pakalpojumi ir jāpārskata. Domāju, ka valstī varētu būt nepieciešams kopējs valsts komunikācijas ar iedzīvotājiem digitālā dizaina regulējums, kas nodrošinātu zināmu kopēju standartu.

Latvijas publiskās pārvaldes dokumenti rāda, ka šāda domāšana valstī nav nekas jauns. Valsts kancelejas diskusiju dokuments “Efektīva, atbildīga un elastīga Latvijas valsts pārvalde” jau 2016. gadā akcentēja procesu vienkāršošanu, atbildību, rezultātu orientāciju un elastību. Savukārt agrākā valsts pārvaldes politikas novērtējumā tika secināts, ka funkciju optimizācija un atbalsta funkciju centralizācija 2008.–2010. gada reformās devusi ievērojamu fiskālu efektu, tostarp samazinot valsts aģentūrās nodarbināto skaitu un ietaupot publiskos līdzekļus.

Tas ir svarīgs atgādinājums: valsts pārvaldes efektivizācija un racionalizācija Latvijā nav nesen izgudrots populistisks lozungs, bet ilgtermiņa politikas virziens. Taču problemātiska ir tā īstenošana, konsekvence, kvalitāte un institucionālā atmiņa.

VI. Likumdošanas kvalitātes uzlabošana

Līdztekus normu skaita kontrolei izšķiroša ir likumdošanas kvalitāte. Nekvalitatīvs regulējums rada divkāršu kaitējumu: tas ne tikai nesasniedz savus mērķus, bet arī vairo neuzticēšanos pašai tiesību sistēmai.

Tādēļ valsts pārvaldes efektivizācija nav reducējama uz samazināšanu vien; tā nozīmē arī likumdošanas procesa un rezultāta intelektuālu un institucionālu uzlabošanu.

Tur pirmais instruments ir kvalitatīva problēmas definīcija. Slikta likumdošana bieži sākas ar slikti formulētu problēmu, kuru politiski steidz “risināt” ar jaunu normu, neizprotot cēloņus vai piedāvātā regulējuma sekas. No šīs vārgās likumdošanas var izvairīties tikai tad, ja ministrijas un likumdevējs iegulda šajā procesā vairāk analītiskās kapacitātes, kā arī lielāku vērību piegriež starpinstitucionālai koordinācijai, konsultācijām un komunikācijai ar sabiedrību.

Otrkārt, būtiska ir tiesību normu valoda un normas tehnika. Sarežģīta sabiedrība prasa niansētas normas, taču niansētība nedrīkst kļūt par neskaidrības aizsegu. Tiesību normām jābūt pietiekami precīzām, lai tās attiecīgajos gadījumos varētu piemērot vienādi, bet pietiekami elastīgām, lai tās reālo dzīvi nesadalītu absurdos tehniskos fragmentos. Šeit svarīga loma ir kvalificētiem juridiskajiem dienestiem, parlamenta komisiju ekspertīzei, kā arī sistemātiskam darbam ar tiesību sistēmas saskaņotību un kodifikāciju.

Treškārt, būtiska ir konsultāciju kvalitāte. Demokrātiskā likumdošanas procesā konsultācijas nav dekorācija. Tām jāatklāj regulējuma praktiskās sekas, administratīvais slogs, pretrunas ar nozares realitāti un arī sākotnēji mazāk saredzamie riski. Vienlaikus jāņem vērā, ka konsultācijas var kļūt arī par nepamatota privātu interešu lobija instrumentu, ja tajās dominē tikai stiprākie spēlētāji. Tādēļ kvalitatīvam konsultāciju procesam jāiekļauj sabalansēta gan neitrālu ekspertu, gan ieinteresēto pušu – uzņēmēju, pilsoniskās sabiedrības, pašvaldību, profesionālo asociāciju u.c. – iesaiste.

Ceturtkārt, likumdošanas kvalitāti uzlabo institucionāla atgriezeniskā saite. Ja valsts nespēj mācīties no savām kļūdām, katra jaunā reforma atkārtos iepriekšējo trūkumus. Latvijas valsts pārvaldes viens no vājajiem punktiem ir lielā personāla mainība, un ar to saistītā vājā institucionālā atmiņa. Svarīgi ir gan Valsts kancelejas un citu koordinējošu institūciju analīzes un pārskati, gan ārējs audits, gan parlamentāra uzraudzība. Arī šī iemesla dēļ nopietna valsts pārvaldes reforma ir lēnāka nekā populistiski solījumi: tā prasa institucionālu mācīšanos, nevis seklu lozungu “visu pārtaisīt”, kur pēc “pārtaisīšanas” kļūdu cikls sākas no jauna.

VII. Ierēdņu skaita mazināšana

Populistiskā diskursa iecienītākais jājamzirdziņš ir “par daudz ierēdņu”. Šī frāze ir politiski iedarbīga, jo tā piedāvā viegli saprotamu vaininieku un šķietami vienkāršu risinājumu. Taču empīriski un teorētiski tā ir ļoti nedroša. Ierēdņu skaits pats par sevi maz ko izsaka par valsts pārvaldes kvalitāti, ja nav skaidrs, kādas funkcijas valsts pilda, kāda ir darba organizācija, kādā tehnoloģiskajā vidē iestādes darbojas un cik liela ir valsts spēja nodrošināt sarežģītas publiskās funkcijas.

Latvijas valsts pārvaldes vēsturē ir bijušas gan nepieciešamas optimizācijas epizodes, gan arī periodi, kuros “samazināšana” kļuva par gandrīz pašvērtību. Īstermiņa fiskāls ietaupījums ne vienmēr sakrīt ar valsts kapacitāti ilgtermiņā. Ja valsts aparāts tiek “griezts” bez pietiekamas funkcionālās analīzes, rezultāts var būt nevis efektīvāka, bet gan vienīgi vājāka valsts pārvalde.

Šis risks pastāv arī šodien. Birokrātijas mazināšanas darba kārtība Latvijā paredz ne tikai procedūru pārskatīšanu, kas ir nepieciešama un jēdzīga, bet arī atteikšanos no noteiktām funkcijām, to deleģēšanu privātajam sektoram vai nodošanu tirgum.

Tā var būt leģitīma pieeja – taču tikai tad, ja tā nepārtrauc valsts spēju nodrošināt tiesiskumu, uzraudzību un līdzsvaru starp sabiedrības un privātajām interesēm. Mehāniska “griešana” bez ilgtspējīgas stratēģijas var mazināt vai pat sagraut valsts kapacitāti, kas nepieciešama sabiedrības kopējai attīstībai.

VIII. Vispirms reformas stratēģija

Vēlreiz, lai nebūtu nekāda pārpratuma, – reforma, kas efektivizē valsts pārvaldi, tāpat arī valsts funkciju audits, kas vienmēr ir politisks jautājums, ir nepieciešami. Par to nav un nevar būt šaubu.

Taču, pirmkārt, šādai reformai nepieciešama stratēģijai, kas būtu vērsta uz sabiedrības ilgtermiņa attīstību. Šai stratēģijai jābūt rūpīgi izstrādātai, ļoti konkrētai, lai katrs varētu zināt, no kādām funkcijām valsts vēlas atteikties un kādas tā vēlas uzņemties no jauna, kā tiks organizēts konkrētu iestāžu darbs, tai skaidri jāuzrāda gan ieguvumi, gan zaudējumi, gan reformas nepatīkamās blaknes. Šī stratēģija ir jāapspriež gan ekspertu vidū, gan jo sevišķi plašā sabiedrībā, jo tas ir politisks jautājums, kas attiecas uz katru sabiedrības locekli.

Kad šāda stratēģija – ar apspriešanas gaitā ieviestajām korektūrām – tiktu pieņemta (vislabāk parlamentā), tad valdībai to konkrēta valdības locekļa politiskajā atbildībā pēc noteikta grafika būtu jāsāk ieviest.

Otrkārt, reformas stratēģijā ir jāiestrādā pastāvīgs valsts pārvaldes politiskās vadības un efektivitātes kontroles mehānisms. Tas, ka šis jautājums tiek aktualizēts tikai kampaņveidīgi, ilgtermiņā ir valsts kopējo attīstību bremzējošs faktors.

IX. Valsts pārvaldes “kopšana”

Daudziem latviešiem ir savs mežs. Viņi zina, ka vecie, jau nokaltušie koki ir jānocērt, to vietā ir jāstāda jauni. Mežs ir jākopj, jo citādi tas panīkst. Tas pats attiecas uz valsts tiesību normu korpusu. Tas ir jākopj, turklāt pastāvīgi: vecās, “nokaltušās”, jēgu zaudējušās normas ir jālikvidē, citas jāpārstrādā atbilstoši jaunām vajadzībām, vēl citas jārada no jauna. Tiesību normu korpuss valstī ir jāpakļauj profesionālam caurskatīšanas mehānismam. Ar to cieši saistīts arī ierēdniecības korpusa efektivitātes un apjoma jautājums. Arī tas jāiekļauj šajā mehānismā.

Valsts pārvaldes “kopšana” ir tiesībpolitisks uzdevums, kurā mijiedarbojas domāšana gan tiesību, gan politiskās kategorijās. Politiskā vadība šim pastāvīgajam (!) uzdevumam un atbildība par tā izpildi būtu jāuzņemas tieslietu ministram, bet Tieslietu ministrijā būtu jāizveido attiecīga struktūrvienība, kas šo darbu – ar sabiedrības palīdzību, no kuras nāktu daudzi impulsi, – ikdienā veiktu.

Moderna valsts nedrīkst kapitulēt ne normatīvās bezjēdzības, ne deregulācijas romantikas priekšā. Tai ir jāspēj vienlaikus uzturēt gan pietiekamu regulācijas blīvumu un valsts pārvaldes efektivitāti, lai aizsargātu taisnīgumu un paredzamību, gan pietiekamu institucionālu paškritiku, lai neļautu normatīvajai un pārvaldes infrastruktūrai kļūt pašreferenciālai un sabiedrības dzīvi bremzējošai.

X. Radikālā labējā populisma ideoloģiskās saknes

Amerikāņu politologu Stefena Hansona un Džefrija Kopsteina aktuālā pētījuma par ASV un Eiropas labējo populistu kustību mēģinājumu debirokratizācijas lozungu aizsegā noārdīt moderno demokrātisko un tiesisko valsti centrā ir jautājums par šo globālo centienu kopējām ideoloģiskajām saknēm.¹ Autori norāda, ka lozungi par deep state, par “valsti, kas barojas no strādājošo nodokļiem”, uzbrukumi “birokrātiem” un profesionālajai civildienesta kultūrai vienlaicīgi dažādās demokrātiskās valstīs nav nejauša sakritība.

Šis politiskais domāšanas virziens kalpo tam, lai vājinātu institucionālās barjeras, kas ierobežo bagātnieku un citu ietekmīgu personu personisko varu (patvaļu) un pretdarbojas autoritārām tendencēm. Profesionāla ierēdniecība demokrātiskā tiesiskā valstī ir nevis lieks slānis starp “tautu” un “līderi”, bet gan nepieciešama starpinstitūcija starp valsts demokrātiski leģitimēto politisko vadību un sabiedrību, kas nodrošina politiskā procesā pieņemto tiesību normu izpildi taisnīgā procedūrā, šo normu vienveidīgu piemērošanu un nepieciešamo institucionālo atmiņu.

Interesanta ir šo pētnieku tēze par Krieviju kā centrālu šī globālā antivalstiskā labējā populisma viļņa avotu un modeli. Protams, vājinot vai pat noārdot demokrātiskas un tiesiskas valsts infrastruktūru, pie kuras pieder valsts pārvalde, demokrātiskā pasaule kā Krievijas stratēģiskais un ideoloģiskais pretinieks tiek vājināta.

Šīs saites arī īpaši netiek slēptas. Tās cita starpā izpaužas arī gandrīz visu Eiropas un ASV labēji populistisko partiju un kustību konsekventi prokrieviskajā nostājā. Ja 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā galvenais demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtas pretinieks bija radikāli kreisā ideoloģija, tad tagad, pēdējā desmitgadē, stafeti šīs valsts iekārtas graušanā ir pārņēmis radikālais labējais populisms, kamēr radikāli kreisais virziens ir nedaudz pagājis malā. Lai arī abi šie ideoloģiskie virzieni nav iekšēji viendabīgi un starp tiem pastāv pretrunas, tomēr tos vieno kopējs ienaidnieks – demokrātiska un tiesiska valsts.

XI. Tehnolibertārisma un tehnofašisma impulsi

Amerikas Savienotajās Valstīs pēdējo gadu desmitu laikā ir attīstījusies ideoloģiska ainava, kurā klasiskā libertārisma elementi saplūst ar tehnoloģisko mesiānismu, platformu kapitālisma pašapziņu un tieksmi pēc politiskas varas, un arvien izteiktāku neiecietību pret demokrātijas strukturālo “lēnīgumu”.

T.s. Silīcija ielejas vidē un no turienes diezgan ievērojamā sabiedrības daļā ir izplatījusies pārliecība, ka digitālās tehnoloģijas, globāla un neierobežota datu apstrāde un privātā sektora inovācijas spēj organizēt sabiedrību labāk nekā demokrātiskas politiskas institūcijas (parlaments, valdība) un tām padotā, ar demokrātiskā procesā pieņemtām tiesību normām saistītā valsts pārvalde. Šī pārliecība veido jaunu, tehnolibertāru ideoloģisku kompleksu, kas nav viendabīgs, taču ir skaidri vērsts pret demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtu.²

Šajā kontekstā simptomātiska ir tehnomiljardiera un tehnoloģiju uzņēmuma “Palantir” līdzdibinātāja Aleksandra Karpa (kopā ar Nikolasu Zamisku) 2025. gadā iznākusī grāmata “Tehnoloģiju republika: “cietā vara”, “mīkstā pārliecība” un Rietumu nākotne”.³ Lai gan tās interpretācija daļēji atkarīga no lasītāja normatīvajiem pieņēmumiem, publiskajā telpā tā tiek uztverta kā politisks manifests, kura vīzija paredz tehnoloģisko megakompāniju un valsts aparāta saplūšanu civilizatoriskas misijas īstenošanai – proti, ASV kā tehnoloģiju līdera lomas nostiprināšanu globālajā arēnā, pamatojoties uz “cieto varu” (pretēji “maigajai varai”).

Šis redzējums nav identisks klasiskajam fašismam, tomēr kritiķi tajā saskata tehnofašistiskus impulsus: tieksmi apvienot tehnoloģiju un valsti, lai nodrošinātu sabiedrības vadību bez tiešu represiju nepieciešamības (izmantojot mākslīgā intelekta un sociālo tīklu radītās cilvēku visaptverošas novērošanas un kontroles sistēmas); civilizatorisku retoriku, kas pasaules kultūras iedala “efektīvās” un “disfunkcionālās”; arī politisko lēmumu nodošanu tehnokrātiskajai elitei, kuras leģitimitātes pamats būtu tās spējas un tālredzība.

Tehnolibertārisma paradokss ir tāds, ka tas ārēji sludina atbrīvošanos no valsts, bet, to tuvāk analizējot, atklājas, ka tas paredz ļoti spēcīgu, bet selektīvi izmantotu izpildvaru, kas aizsargā privāto tehnoloģisko megakompāniju varu. Tas ir pretmets liberālās demokrātijas konstitucionālajam ideālam, kur vara tiek izkliedēta un ierobežota; to raksturo vēlme aizstāt demokrātiski leģitimētu tiesisku valsti ar kapitāla, datu, tehnoloģiju un drošības aparāta sakausējumu.

Latvijas un Eiropas diskusijā šīs ideoloģiskās tendences ir svarīgas ne vien kā ASV politiskās kultūras imports. Tās ietekmē arī mūsu pašu politisko retoriku: pret valsti un valsts pārvaldi vērsti lozungi, glorificēta disruption piesaukšana, ticība, ka platformu loģika var aizvietot demokrātisko institūciju loģiku, un nicinājums pret tiesiskām procedūrām kā demokrātijas darba metodi arvien biežāk parādās labēji populistiskajās debatēs par valsti un valsts pārvaldi arī Eiropā un Latvijā.

XII. Destrukcijas bauda kā īpaša sociālpsiholoģiska tipa pazīme

Šīs ideoloģiskās ievirzes neveidojas tikai programmatiskos tekstos; tās iemieso arī noteikts sociālpsiholoģisks personības tips. Bāzeles Universitātes profesoru K. Amlingeres un O. Nahtveja grāmatā “Destrukcijas bauda: demokrātiskā fašisma elementi”⁴ šis tips tiek raksturots kā afektīvas personības, kuras vieno īpaša destrukcijas bauda. Autoru analīzē runa nav vienkārši par neapmierinātību ar esošo kārtību. Runa ir par baudu, kas saistīta ar esošā graušanu, ar vēlmi nevis uzlabot sistēmu, bet redzēt tās sabrukumu kā pašvērtību. Šādā afektīvā režīmā “birokrātija” kļūst par ideālu ienaidnieka figūru. Tā iemieso noteikumus, atturību, procedūru, gaidīšanu, ierobežojumus un kompromisu – visu to, ko subjekts, kuram raksturīga destrukcijas bauda, uztver kā personiskas varenības un “autentiskas” gribas aizsprostojumu. Tas nav tikai par pārvaldību; tas ir par raksturu.

K. Amlingeres un O. Nahtveja piedāvātā “demokrātiskā fašisma” analīze ir sevišķi noderīga tieši šajā punktā. Mūsdienu labējo populistu kustība nenoraida demokrātiju vārdos. Tieši otrādi – tā piesauc tautu, vairākumu un pat “brīvību”. Taču tā vēršas pret visām sabiedrības starpniekinstitūcijām, bez kurām demokrātija pārvēršas kailā aklamācijā: pret neatkarīgām tiesām, objektīvu un profesionālu ierēdniecību, zinātnisku ekspertīzi, tiesiskām procedūrām, minoritāšu aizsardzību un, beigu beigās, pret demokrātisku un tiesisku valsti kā tādu.

Šādā kontekstā valsts pārvaldes efektivitātes diskurss var kļūt par ideālu pārejas tiltu no nepieciešamas un leģitīmas kritikas uz antidemokrātisku afektu. Tādēļ demokrātiski domājošās sabiedrības daļas uzdevums ir noturēt šo diskursu saprāta, tātad jēdzīgas reformas, pusē un neļaut tam kļūt par ieroci pret demokrātisko un tiesisko valsts iekārtu un pašu valsti.

XIII. Kādēļ libertārismu nedrīkst sajaukt ar liberālismu

Lai precīzi saprastu šo ideoloģisko ainavu, neraugoties uz semantisko līdzību, ir svarīgi nesajaukt libertārismu ar liberālismu.

Liberālisms vēsturiski un normatīvi nav vērsts uz valsts izzušanu. Tas aizstāv individuālās tiesības, tiesisko vienlīdzību, varas dalīšanu un valsts ierobežošanu, un vienlaikus pieņem, ka tieši institucionāli sakārtota valsts ir nepieciešama, lai brīvība būtu vispārēja, nevis tikai stiprāko privilēģija. Liberālā demokrātijā tiesības ierobežo valsti tādēļ, lai pasargātu personu gan no valsts pašas publiskās varas, gan no pārmērīgas citu privātpersonu varas.

Savukārt libertārismā, it īpaši tā radikālajās versijās, valsts tiek uztverta tikai kā indivīda brīvību apspiedošs spēks. Tāpēc libertārisms ir daudz uzņēmīgāks pret ideju, ka plašas publiskas funkcijas var vai vajag izšķīdināt tirgū, privātās drošības struktūrās vai privātu līgumu tīklos.

Atsevišķi libertāri elementi, piemēram, skepse pret pārmērīgu paternālismu vai iestāšanās par tālejošu indivīda autonomiju, demokrātiskā sistēmā var būt vērtīgi korektīvi elementi. Tomēr, kad šie elementi atdalās no liberāli demokrātiskā konstitucionālisma tradīcijas un apvienojas ar destrukcijas afektu vai tehnoloģisku elitārismu, tie viegli pārvēršas antidemokrātiskā un antivalstiskā politiskā programmā.

Praktiski tas nozīmē, ka ne katra kritika par regulējuma pārmērīgumu vai valsts pārvaldes efektivitāti ir antidemokrātiska, bet arī ne katra retorika par indivīda brīvību, samazinot valsts funkcijas, patiešām ir rezultātā vērsta uz lielāku brīvību. Jautājums vienmēr ir par saturu: vai piedāvājums nostiprina vienlīdzīgu brīvību tiesiskā valstī, vai arī tas atbrīvo stiprākos no ierobežojumiem uz vājāko rēķina.

XIV. Antidemokrātiskie elementi: autoritāra varas koncentrācija un taisnīguma erozija

Daļa no labēji populistiskā spektra ideoloģiskajām ievirzēm ir antidemokrātiskas tieši tādēļ, ka tās ir vērstas uz varas koncentrāciju atsevišķu autoritāru līderu rokās. Tas attiecas uz kustībām, kas principiāli iestājas pret profesionālu civildienestu, vēlas pakļaut sev pārvaldes iestādes, un pasniedz parlamentārās, tiesu un administratīvās procedūras kā “neleģitīmu tautas gribas bremzēšanu”. Šeit antibirokrātiskā retorika ir tikai ārējais slānis dziļākai motivācijai panākt neierobežotu savas konkrētās politiskās gribas uzspiešanu visai sabiedrībai.

Savukārt citas šī labēji populistiskā ideoloģiskā spektra ievirzes ir atšķirīgā veidā antidemokrātiskas. Tās ne vienmēr pieprasa vienpersonisku autoritāti, bet rada naratīvu vidi, kurā sarūk taisnīguma nozīme, pieaug nevienlīdzība un tiek marginalizēts tiesiskas valsts princips. Piemēram, tiesiskuma arguments tiek pasniegts nevis kā izšķirošais, bet gan tikai kā viens no daudziem argumentiem. Ja regulējuma nozīmes vājināšana sistemātiski samazina darba ņēmēju aizsardzību, patērētāju tiesības, vides kvalitāti vai procesuālo līdzsvaru starp pilsoni un spēcīgu privāto varu, tad pat bez atklātām diktatoriskām ambīcijām tiek drupināts demokrātijas materiālais saturs. Demokrātija nav tikai balsošanas procedūra; tā ir arī institucionalizēta iespēja dzīvot tiesiskā un taisnīgā sabiedrībā.

Tādēļ tehnolibertāras ievirzes grupās vai uzņēmējdarbības elitēs populāras deregulācijas programmas ir jāvērtē ne tikai pēc deklarētā mērķa “veicināt izaugsmi”, bet tieši arī pēc tā, kā tās pārdala varu.

Ja “vienkāršošana” nozīmē to, ka lēmumu pieņemšana tiek koncentrēta spēcīgo rokās (it sevišķi pie spēcīgiem uzņēmumiem) uz vājāko rēķina (kas parasti ir individuāls pilsonis), ka tā kļūst mazāk caurskatāma un demokrātiski vājāk kontrolējama, tad tā var būt antidemokrātiska pat bez skarbām ideoloģiskām frāzēm.

XV. Demokrātijas graušana nozīmē atgriešanos pie diktatūras

Demokrātiska un tiesiska valsts nav pilnīga un nepretendē uz pilnību. Tā ir trausla, pretrunīga un bieži vien lēna. Tomēr tā labāk nekā jebkura diktatūra spēj aizsargāt indivīda pamattiesības, nodrošināt tiesiskumu un taisnīguma minimumu, kas nav atkarīgs no viena cilvēka vai šauras elites grupas labvēlības. Autoritāras iekārtas var solīt kārtību un efektivitāti, taču to pamatā ir paklausība, bailes un patvaļa, nevis tiesības un līdzdalība.

Demokrātija ir vienīgā valsts iekārta, kurā darbojas paškorektūras mehānisms: varas dalīšana, vēlēšanas, neatkarīgas tiesas, brīvi mediji un pilsoniskā sabiedrība veido sistēmu, kas ļauj atzīt kļūdas, tās labot un miermīlīgi mainīt politisko kursu. Tur, kur dominē viena persona vai partija, šādas paškorekcijas iespējas nav – varu var nomainīt tikai ar satricinājumu, vardarbību vai caur sabrukumu.

Tāpēc tur, kur vajadzīgs un leģitīms debirokratizācijas diskurss pārvēršas cīņā pret “sistēmu”, kur tas vēršas pret demokrātisku un tiesisku valsti kā tādu – un šo kraso pārvērtību ar nedaudz trenētu politisko izpratni var labi ieraudzīt, analizējot konkrētā diskursa kontekstu –, ir būtiski saprast, kur šai nostājai ideoloģiski “aug kājas”.

Tā barojas no antidemokrātiskiem mītiem, kuri valsti un tiesiskumu attēlo kā ienaidnieku, bet kapitāla vai citu resursu īpašnieku privāto varu vai autoritāras “stiprās rokas” varu – kā risinājumu. Aiz šīs retorikas slēpjas pavisam konkrēts politisks projekts. Demokrātiskas sistēmas “pārvarēšana” nekad nenozīmē iešanu “pāri” demokrātijai uz kaut ko augstāku; tā vienmēr nozīmē tikai vienu: atgriešanos pie diktatūras, vienalga, kādā formā. Vēsture skaidri parāda, ka tur, kur tiek apšaubīts demokrātijas leģitimitātes pamats, drīz vien tiek apšaubītas arī indivīda tiesības, tiesu neatkarība un pati ideja par taisnīgumu.

XVI. Eiropas Savienības debirokratizācijas programma

Eiropas Savienības līmenī pēdējos gados ir nostiprinājies spēcīgs “vienkāršošanas” un konkurētspējas veicināšanas politikas virziens, kuras centrā ir Mario Dragi 2024. gada 9. septembra ziņojums par Eiropas konkurētspējas nākotni.⁵ Eiropas Komisijas oficiālajā ietvarā šis ziņojums identificē plašu Eiropas Savienības problēmu kopumu: lēna produktivitāte, demogrāfiskie izaicinājumi, augstas enerģijas izmaksas, pieaugoša globālā konkurence un zaļās un digitālās pārejas prasītais investīciju apjoms. M. Dragi diagnoze ir skaidra: Eiropa vairs nevar balstīties uz agrākajiem izaugsmes avotiem. Tai ir jāpārveido savs ekonomiskais un administratīvais modelis.

Šajā kontekstā “debirokratizācija” nav pašmērķis, bet instruments plašākai globālas konkurētspējas stratēģijai. Ziņojumā un turpmākajās politikas iniciatīvās īpaši izcelta regulējumu vienkāršošana, ziņošanas prasību samazināšana, vienotā tirgus fragmentācijas mazināšana un konsekventāka regulējumu ietekmes novērtēšana Eiropas Savienības institūcijās. Eiropas Komisija savā 2025. gada “Konkurētspējas kompasā” šo programmu institucionalizēja kā ceļvedi nākamajiem pieciem gadiem.⁶

No vienas puses, šī programma ir saprotama un nepieciešama. Eiropas Savienība cieš ne tikai no normu apjoma, bet arī no institucionālas fragmentācijas: pārklājoši koordinācijas mehānismi, atšķirīga īstenošana dalībvalstīs, dažādi ziņošanas režīmi un lēnas procedūras var mazināt investīciju dinamiku un kavēt stratēģisku rīcību. Ja Savienība grib saglabāt industriālo un tehnoloģisko konkurētspēju, tai ir jāspēj samazināt nevajadzīgo administratīvo “berzi”.

Šī debirokratizācijas programma – kā daļa no plašākas Eiropas Savienības globālās konkurētspējas uzlabošanas programmas – tomēr nav vienkārša. Tai jāpārvar dažādi politiski un lietišķi izaicinājumi.

Pirmkārt, liela daļa no tā, ko politiski sauc par “Briseles birokrātiju” un tās radītiem birokrātiskajiem ierobežojumiem, faktiski ir pašu dalībvalstu kopražots rezultāts. Eiropas Savienības regulējumi rodas sarežģītās starpinstitucionālās vienošanās procedūrās, kurās piedalās Komisija, Padome un Eiropas Parlaments, taču politiskais pieprasījums pēc attiecīgā regulējuma, papildu drošības klauzulas, izņēmumi vai lielāku regulējumu detalizācija bieži nāk tieši no dalībvalstīm. Tādēļ vienkāršotais pretstats starp “Briseli” un “nacionālo veselo saprātu” ir politiski ērts, bet analītiski nepareizs sauklis, ko negodprātīgā veidā izmanto dažādi poltiskie spēki.

Otrkārt, “vienkāršošana” Eiropas Savienības līmenī var viegli nonākt konfliktā ar citiem Savienības mērķiem. Vides un klimata politika, finanšu tirgu drošība, digitālo platformu uzraudzība, darba ņēmēju aizsardzība un patērētāju tiesības pēc definīcijas prasa noteiktu regulatīvā blīvuma līmeni. Ja konkurētspējas vārdā šīs prasības tiek mazinātas, rodas jautājums: vai Eiropas Savienība “nepārdod” savu uz ilgtspējību orientēto sociālo un tiesisko modeli, ar ko tā atšķiras no citiem pasaules reģioniem, pretī iegūstot tikai īstermiņa ekonomisku atelpu?

Treškārt, pastāv risks, ka Eiropas Savienības “debirokratizācijas” procesa rezultāts var tikt mazināts, ja vienkāršošana tiek īstenota ar jauniem, bet šoreiz horizontāliem koordinācijas rīkiem, testiem, metodēm un uzraudzības instrumentiem, kas paši rada jaunu administratīvu slogu. Tādēļ vienkāršošana ir jāvērtē arī institucionālās arhitektūras līmenī un jājautā - vai tā tiešām samazina vai atvieglo procedūras? Vai tikai pārvieto tās citā līmenī?

Ceturtkārt, Eiropas Savienības līmenī pastāv ilgtermiņa politiskā kursa jautājums. Ja “vienkāršošana” kļūst par visaptverošu lozungu, kas attaisno ātrāku, centralizētāku un mazāk deliberatīvu lēmumu pieņemšanu, tad konkurētspējas mērķis var kalpot arī tam, lai vienpusīgi izstumtu sociālos, tiesiskos un ekoloģiskos argumentus kā “sekundārus”.

Tādēļ Eiropas Savienības debirokratizācijas process jāanalizē diferencēti. Tajā ir vērtīgs kodols: pārklājošos prasību mazināšana, labāka koordinācija, saprātīgāka ziņošana, proporcionalitāte mazajiem un vidējiem uzņēmumiem utt. Šeit Latvija var pārņemt daudzas labas idejas. Taču tajā pašā laikā pastāv arī risks, ka “vienkāršošana” kļūst par attaisnojumu primitīvai deregulācijai, sociālā modeļa vājināšanai vai atkāpšanās no ilgtermiņa uz Eiropas Savienības pilsoņu kvalitatīvāku dzīves vidi orientēta politiskā kursa. Savienības debirokratizācijas reformas izaicinājums ir panākt lielāku pārvaldes efektivitāti un racionalitāti, neupurējot normatīvos un politiskos mērķus, kas veido Eiropas politiskās kopienas identitāti.

Jāatzīmē, ka atbildīgs par debirokratizācijas procesu Eiropas Savienībā ir Eiropas komisijas loceklis no Latvijas – Valdis Dombrovskis, un, ciktāl līdz šim redzams, ar visai labiem rezultātiem (kuri gan varētu tikt labāk komunicēti).

XVII. Latvija starp profesionālu reformu un kampaņveida retoriku

Latvijas jaunākā birokrātijas mazināšanas darba kārtība ir labs tests tam, vai valsts spēj noturēties nopietnas, konstruktīvas reformas pusē. 2025. gada 26. martā ar Ministru prezidentes rīkojumu izveidotās “Birokrātijas atmešanas rīcības grupas” mājaslapa par birokrātijas mazināšanu definē ambiciozu mērķi: sistēmiski mazināt administratīvo slogu, pārskatot funkcijas, pakalpojumus un normatīvo regulējumu, lai uzlabotu iedzīvotāju labbūtību, uzņēmējdarbības vidi un sabiedrības uzticēšanos valstij.⁷

Rīcības grupas sastāvs ir daudzveidīgs: tajā pārstāvētas valsts institūcijas, uzņēmēju organizācijas, pašvaldības, pilsoniskā sabiedrība un akadēmiskā vide. Šī daudzbalsība teorētiski ir laba zīme, jo ļauj izvairīties no vienas sociālās intereses dominances.

Rīcības grupas politiskā komunikācija, frāzes par “atmešanu”, “zemāko administratīvo slogu Baltijā” un desmit iniciatīvām mēnesī ir mobilizējošas. Tur nevajadzētu uzreiz saskatīt kampaņveidīgu loģiku. Latvijas valsts pārvaldē pastāv reālas strukturālas problēmas, kuras atspoguļo gan agrākie valsts pārvaldes politikas novērtējumi, gan pašreizējā politiski diskutētā nepieciešamība pēc lielākas efektivitātes.

Nopietna pārvaldes reforma nav reducējama uz štatu samazināšanu vien; tā ietver pakalpojumu dizaina uzlabošanu, procesu vienkāršošanu, precīzu datu plūsmu, institucionālu sadarbību, administratīvo kultūru un citus elementus.

Vienlaikus īpaši uzmanīgi jāvērtē priekšlikumi par atteikšanos no publiskām funkcijām vai to plašu deleģēšanu privātajiem. No vienas puses, tas var pozitīvi ietekmēt administratīvā sloga samazināšanu, bet, no otras puses, tas vienlaikus var atstāt negatīvas sekas uz publiskās atbildības ķēdi, varas sadalījumu un taisnīguma nodrošinājumu sabiedrībā. Šie priekšlikumi jāvērtē tieši tādā griezumā. Tie pēc savas dabas vienmēr būs politiski lēmumi. Turklāt jāņem vērā, ka valsts pārvaldes efektivitāte reti uzlabojas ātri un lineāri.

XVIII. Latvijas drošības konteksts un valsts eksistenciālā nozīme

Latvijā jautājumam par valsts pārvaldes efektivitāti ir īpaša svars, ko nevar reducēt uz ekonomiskās efektivitātes diskursu. Latvijas valsts eksistence notiek ilgstoša Krievijas apdraudējuma ēnā. Šis apdraudējums nav abstrakcija. Tas nozīmē, ka valsts kapacitāte, institucionāla noturība, profesionāla ierēdniecība un tiesiskās kārtības uzturēšana ir daļa no nacionālās drošības. Latvijas valsts nav tikai pakalpojumu sniedzējs; tā ir sabiedrības drošības, latviešu nacionālās identitātes, valodas, kultūras un politiskās brīvības nodrošinājums.

Šādos apstākļos libertāri priekšstati par valsts un sabiedrības attiecībām, par radikālu valsts un tās kompetenču un spēju redukciju, kuras primāri nodrošina valsts pārvalde, kļūst īpaši problemātiski. Mazai nācijai, kuras vēsturiskā pieredze ietver okupāciju, koloniālu pakļautību un de facto valstiskuma zaudējumu, sava valsts nav neitrāls menedžmenta instruments. Tā ir vitāls latviešu nācijas pastāvēšanas priekšnoteikums.

Tāpēc antivalstiskas ideoloģijas vai to elementi, kas lielvalstu relatīva drošuma apstākļos var šķist ekscentriska teorētiska spēle, Latvijas situācijā iegūst daudz “tumšāku” nozīmi: tie riskē vājināt tieši tās struktūru, kas nodrošina nācijas kolektīvo izdzīvošanu.

Tas nenozīmē, ka Latvijai būtu jāpieņem neefektīva valsts pārvalde. Gluži pretēji: tieši ģeopolitisku draudu dēļ valstij jābūt efektīvai. Taču atšķirībai starp valsts efektivizāciju un valsts “drupināšanu” šeit ir jābūt īpaši skaidrai. Jo kļūdaina “debirokratizācijas” politika mazā, apdraudētā valstī var maksāt daudz dārgāk nekā lielā, drošā un institucionāli dziļi iesakņotā demokrātijā.

XIX. Noslēgums

Parastā un pierastā populistiskā histērija par pārmērīgu regulējumu un birokrātiju tādēļ jāvērtē plašākā un diferencētākā kontekstā. Tie elementi, kas ved uz demokrātijas, tiesiskas valsts un pat paša valstiskuma destrukciju, ir skaidri jānoraida. Tas attiecas īpaši uz diskursa formām sociālajos tīklos un politiskajā komunikācijā, kur sākotnēji pamatota birokrātijas kritika kalpo par izejas punktu radikāli libertārām ideoloģiskām nostādnēm, antiinstitucionālam afektam vai vienkārši psiholoģiskai destrukcijas baudai.

Tomēr vienlaikus būtu intelektuāli slinki un politiski kļūdaini noraidīt visu neapmierinātību par valsts pārvaldes efektivitātes līmeni kā tīru populismu. Populistiskā formā izteiktās rūpes bieži vien balstās reālā pieredzē par sarežģītiem un neskaidriem procesiem, lēmumu pieņemšanas gausumu, lēnu koordināciju, nevajadzīgu ziņošanu un uzraudzību, dublējošām prasībām vai valsts nespēju sakārtot pašas radītās procedūras.

Šīs rūpes, arī tad, ja tās artikulē populistiskas kustības, vai ir izteiktas populistiskā retorikā, ir jāuztver nopietni, taču jāintegrē profesionālā reformu programmā, tādā veidā nepieļaujot to pārvēršanos par valsts destrukcijas impulsiem.

Tāpēc valsts pārvaldes efektivizācija nenozīmē ne normatīvu nihilismu, ne pašapmierinātu status quo aizsardzību. Tā ir prasība pēc valsts, kas ir vienlaikus stipra un spējīga, taču saistīta ar tiesībām, ir pilsonim pārskatāma un saprotama, un darbojas racionāli un juridiski strukturēti.

Eiropas Savienības līmenī šo virzienu šobrīd iezīmē M. Dragi ziņojuma rosinātā konkurētspējas un vienkāršošanas programma. Latvijas līmenī to iemieso centieni pārskatīt valsts funkcijas, mazināt administratīvo slogu un paaugstināt uzticēšanos valsts pārvaldei. Institucionāli šis “Sīzifa darbs” tagad ir uzticēts Jāņa Endziņa vadītajai rīcības grupai. Taču šī rīcības grupa būtu uzskatāma tikai kā starpstadija ceļā uz šeit rosināto pastāvīgo valsts pārvaldes un tiesību normu korpusa “kopšanas” mehānismu.

Nākotnes skatījumā izšķirošais būs nevis tas, cik skaļi tiks prasīta birokrātijas vienkāršošana, bet gan tas, cik precīzi tiks definēts, ko tieši, kāpēc un ar kādām garantijām vienkāršot. Demokrātiskai sabiedrībai valsts pārvaldes efektivitāte ir pārāk nopietna lieta, lai sabiedrība šeit ļautos populistiskai histērijai.

Latvijas ceļš uz efektīvāku pārvaldi būs pārliecinošs tikai tad, ja tas spēs savienot trīs dimensijas: profesionālu reformu stratēģiju, politisku vadību un noturību un publisku skaidrojumu.

Bez stratēģijas reforma ir akla. Bez politiskas vadības un noturības tā izirst pēc katras valdības maiņas. Bez pienācīga publiska skaidrojuma to pārņem tie, kuri uz sarežģītiem jautājumiem piedāvā vienkāršas, bet aplamas atbildes.