ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Politikas process, kas ir apvijis Eiropas Padomes 2011. gada Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības pret ģimeni novēršanu un apkarošanu¹ (turpmāk – Stambulas konvencija) piemērošanu Latvijā, izgaismoja citstarp vairākus jautājumus, kas saistīti ar Latvijas tiesību sistēmu raksturojošo vispārējo tiesību principu piemērošanu un Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) interpretāciju saistībā ar Latvijai saistošo starptautisko līgumu piemērošanu. Lai arī gadu desmitu gaitā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par šo tēmu ir gana daudz runāts un rakstīts,² tomēr, izrādās, neskaidrības turpina pastāvēt. Tādēļ šajā rakstā apkopošu un izskaidrošu tās tiesību normas un konstitucionālās tradīcijas, kas ir noteiktas Latvijas tiesiskajā sistēmā ar mērķi atpazīt Latvijai juridiski saistošus starptautiskos cilvēktiesību līgumus un noregulēt to tiesiskās attiecības ar Satversmi, īpaši tās 8. nodaļu, kā arī Satversmes 73., 76. un 77. pantu. Noslēgumā tiks formulēts konkrēts priekšlikums likumdošanas sakārtošanai saistībā ar starptautisko līgumu akceptu Saeimā.

Valsts neatkarības atjaunošana un starptautiskās tiesības

Kopš Satversmes pieņemšanas 1922. gada 15. februārī Latvijas tiesību sistēmas attiecības ar starptautiskajām tiesībām ir būtiski attīstījušās. Šo attiecību attīstībā atspoguļojas gan starptautisko tiesību tvēruma konsolidācija un paplašināšanās laikā, kamēr Latvijas valsts varas darbība bija stipri ierobežota padomju okupācijas periodā, gan neatkarības atjaunošanas brīdī veiktās konstitucionālās izvēles un pakāpeniska šo izvēļu satura izpratnes izveidošanās.

Tādējādi mūsdienu minēto attiecību definējumā atskaites punkts ir 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu (turpmāk – Neatkarības deklarācija) pieņemšana un tajā pašā dienā pieņemtā otrā deklarācija, proti, Deklarācija par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos, kas sākas ar vārdiem – “Atzīstot, ka cilvēki piedzimst brīvi un tiesībās vienlīdzīgi”, Latvija pievienojās 52 cilvēktiesību dokumentiem, paužot rūpes par to, lai tās tiesību akti būtu atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesībām.³ Savukārt Neatkarības deklarācijas 1. pantā noteikts “atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām”.⁴

Valsts neatkarības atjaunošana notika ar pārliecību, ka Latvijas valstiskumam starptautiskās tiesības ir būtiskas⁵ un Latvijas cilvēkiem moderno starptautisko cilvēktiesību pamatos esoša izpratne par cilvēka brīvību un tiesību vienlīdzību būs vadmotīvs valsts un cilvēka tiesisko attiecību veidošanai. Jau otrajā 4. maija deklarācijā tika nostiprināts Latvijas tiesību aktu un starptautisko cilvēktiesību dokumentu, tostarp tādu, kuriem atbilstoši starptautiskajām tiesībām nav juridiski saistoša rakstura, ja vien tajos nav ietvertas starptautiskās paražu tiesību normas un vispārējie starptautisko tiesību principi, atbilstības princips. Šis princips noteica, ka turpmāk Latvija sekos tam, lai tās pieņemtie tiesību akti atbilstu minētajiem 52 dokumentiem. Šķiet jau 20. gadsimta 90. gadu sākumā izvirzītā tēze, ka minētā deklarācija nosaka juridiski saistošus pienākumus, vismaz daļēji laika gaitā ir apstiprinājusies, proti, pienākums nodrošināt nacionālo tiesību aktu atbilstību šajos dokumentos noteiktajiem juridiski saistošajiem starptautisko cilvēktiesību standartiem, ir juridiski saistošs Saeimai un Ministru kabinetam. Savukārt Neatkarības deklarācija verbalizē tautas konstitucionālo izvēli, kas definēta kā starptautisko tiesību pārākuma par valsts tiesībām princips, kas turpmāk tiek konkretizēts, tostarp 1994. gada Likuma par starptautiskajiem līgumiem 13. pantā⁶

Minētās konstitucionālās izvēles nešaubīgi radīja daudzus jautājumus, ņemot vērā to, ka tās pamatoti reprezentēja pēc būtības revolūciju, jo tās radikāli atšķīrās no tobrīd zināmās padomju tiesībās dominējošās vēsās izturēšanās pret starptautiskajām tiesībām.

Tādējādi – kāds ir Neatkarības deklarācija lietotā jēdziena “starptautisko tiesību pamatprincipi” saturs, un kāds ir otrās 4. maijā pieņemtās deklarācijas juridiskais statuss un tvērums? Arī Neatkarības deklarācijā ietvertais jēdziens “valsts tiesības” ir jāinterpretē, lai atklātu tā tvērumu. Par šiem jautājumiem savulaik ir ticis daudz diskutēts.⁷ Līdz brīdim, kad 1998. gadā Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu, juristu analīzēs saglabājās bažas gan par to, kādā apmērā Latvijas jaunajā demokrātijā tiek garantētas pamattiesības, tostarp tās, kuras noteiktas Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību līgumos (un citās saistošās starptautisko tiesību normās), gan par pamattiesību, gan šo starptautisko cilvēktiesību līgumu juridisko rangu tiesību normu hierarhijā.⁸ Atskatoties uz 90. gadu tiesību literatūru, kurā no šodienas skatpunkta ir acīmredzami robi, tomēr jāatzīst, ka toreiz notiekošā domapmaiņa bija absolūti nepieciešama, jo bez tās mūsdienu doktrīna būtu citāda. Toreizējo analīzi vēl arvien acīmredzami ietekmēja padomju normatīvisma tradīcija. Bija neizpratne par abu 1990. gada 4. maija deklarāciju statusu attiecībās ar Satversmi, kura šādas deklarācijas neparedzēja, un, protams, Satversme tobrīd neietvēra nedz pamattiesību katalogu, nedz tiesību aktu hierarhijas regulējumu, kā arī nepasacīja, ko darīt ar vispārējiem tiesību principiem. Proti, trūka konkrētu priekšrakstu par to, kā sistēmai jādarbojas. Tikai Egils Levits ienesa dabisko tiesību skolas domu un dogmatiku šajās debatēs, bet vajadzēja zināmu laiku, lai kopumā transformētu izpratni par tiesībām.

Pagāja laiks, un, nostiprinoties dabisko tiesību skolas tiesību izpratnei un metodoloģijai, kā arī un jo īpaši pēc Satversmes tiesas izveidošanas vairākām modernās Latvijas konstitucionālo tiesību enigmām radās teorētiski pamatotas atbildes.