ŽURNĀLS Numura tēma

Ir saglabājušies vispārpieejami dokumenti, kuru saturs ietver liecības, ka jau pats Konvencijas izstrādes process ir bijis spraigu diskusiju pilns. Tā tam arī jābūt, jo tika izstrādāts starptautisko tiesību dokuments, kas nākamībā noteiks tiesību principus, kurus, atzīstot un piemērojot praksē, liela daļa pasaules valstu liks pamatā saviem nacionālajiem tiesību aktiem, kas noteic nepilngadīgu personu cilvēktiesības.

Pats Konvencijas koncepts ir būvēts ap četriem vispārējiem bērnu tiesību pamatprincipiem – diskriminācijas aizliegumu, bērna labākajām interesēm, tiesībām uz dzīvību, izdzīvošanu un attīstību un tiesībām paust savu viedokli, kas tiesību piemērošanas praksē ir ģenerējis līdzdalības principu. Šie pamatprincipi praksē veido caurviju sistēmu, kur katrs viens no šiem principiem ir saistīts ar citu un nav pretrunā viens otram. Konvencija ir starptautisks tiesību akts, kas attīstās tā piemērošanas ceļā – tai ir trīs papildprotokoli,² un šobrīd jau divdesmit pieci ANO Bērnu tiesību komitejas vispārējie komentāri.

Tomēr Konvencijā tika iestrādāta vēl viena būtiska novitāte, kas nodala divas dažādas bērnu tiesību pieejas, kuras praksē bieži vien netiek atpazītas. Pārprast Konvencijā iestrādāto tiesību pieeju ir tikpat bīstami, kā nepiemērot tās principus praksē vai darboties pret tiem. Šo faktu lieliski ilustrē Konvencijas Vispārējā komentāra Nr. 21 (2017) par ielu bērniem 5. punkts, kas, bez šaubām, raugās caur šī vispārējā komentāra mērķa grupu, bet vienlaikus definē būtiskāko – Konvencijā ietverto filozofiju – un tādēļ ir citēšanas vērts šīs publikāciju kopas kontekstā: “Attiecībā uz ielu bērniem tiek izmantotas dažādas un dažreiz vienlaikus vairākas pieejas. To starpā ir bērnu tiesību pieeja, saskaņā ar kuru bērns tiek cienīts, jo viņš ir tiesību subjekts, un lēmumi bieži tiek pieņemti kopīgi ar bērnu, un labklājības pieeja, kas ietver bērnu “glābšanu” no ielas, tos uzskatot par objektiem vai upuriem, un lēmumu pieņemšanu bērna labā, nopietni nevērtējot viņa paša viedokli, un represīvā pieeja, saskaņā ar kuru bērns tiek uzskatīts par likumpārkāpēju. Labklājības un represīvā pieeja neparedz ņemt vērā bērna tiesību subjekta statusu, līdz ar to bērnus piespiedu kārtā aizved no ielām, tādējādi vēl vairāk pārkāpjot viņu tiesības. Labklājības un represīvā pieeja patiešām nekļūst tiesībpamatota tikai tāpēc, ka tiek apgalvots, ka tā ir bērna interesēs. Piemērojot Konvenciju, ir būtiski izmantot bērnu tiesību pieeju.”³ Bērna tiesību pieeja paredz bērnu atzīt par aktīvu savu tiesību turētāju, proti – tiesību subjektu, nevis pasīvu aizsardzības objektu. Tieši uz šo mērķu sasniegšanu ir vērsti minētie četri bērnu tiesību vispārējie principi, kas saskan ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 6. pantu un citām pamattiesību normām.

Paturot to prātā, šī publikāciju kopa “Bērns kā tiesību subjekts” ietver būtisku bērnu tiesību principu praktiskās piemērošanas analīzi un jo īpaši pievēršas bērna līdzdalības principam.

Mg. iur., Mg. sc. soc. Ilze Celmiņa analizē kritērijus, kas tiesām jāņem vērā gadījumos, kuros bērna vecāki ceļ jaunu prasību tiesā neilgi pēc tam, kad jau stājies spēkā spriedums, ar kuru noteikta saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība ar bērnu. Autore aplūko, kā īstenot bērna labāko interešu principu gadījumos, kuros vecāku savstarpējie konflikti par saskarsmes jautājumiem noved pie atkārtotām tiesvedībām. Kuri apstākļi ir atzīstami par būtiskiem, lai jauna tiesvedības uzsākšana būtu bērna labākajās interesēs?

Ph.D. Ilona Kronberga sniedz lasītājiem iespēju ielūkoties bērna līdzdalības procesa teorijā un praksē, kas nodrošina Konvencijas vispārējo principu – bērna tiesības paust savu viedokli. Autore analizē līdzdalības jēdziena saturu un tā sasaisti ar bērna labāko interešu principu, tostarp bērnu individuālo un bērnu kā sabiedrības grupas līdzdalību, bērnu vecumu un brieduma noteikšanas aspektus.

Mg. iur. Kristīne Zemīte sniedz ieskatu tēmā par sevišķo aizbildni administratīvajā procesā, kas tiesību doktrīnā ir maz aplūkots institūts. Vienlaikus sevišķajam aizbildnim ir būtiska loma, lai nodrošinātu bērnu labāko interešu principa īstenošanu administratīvajā procesā gadījumos, kuros saduras bērna un tā aprūpētāja intereses, kā arī nodrošinot bērna tiesības tikt uzklausītam.

Ph.D. Anastasija Jumakova un Mg. iur. Indra Aizupe-Dzintare analizē jaunas pieejas, kā samazināt bērnu saskarsmi ar formālo justīciju, īstenojot bērna (nepilngadīgās personas) pār­virzi no kriminālprocesa uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēmu. Autores publikācijā atspoguļo veidu, kā tiesību piemērošanas praksē panākt kvalitatīvu pāreju no uz sodu orientētas justīcijas uz bērna tiesībās balstītu pieeju, kas ir saskaņā ar Konvenciju un atbilst bērna vajadzībām, tiesībām un labākajām interesēm.

Ph.D. Karina Palkova aplūkojusi aktuālu problēmu loku, kas saistīts ar bērna līdzdalību ārstniecībā, analizējot, kā bērna līdzdalība saistāma ar vecāku lomu lēmumu pieņemšanā un tās robežām; kā vērtējams bērna vecums, briedums un individuālās spējas paust viedokli ārstniecības procesā. Autore publikācijā analizē bērna pienākumus ārstniecības procesā un to, kā šie pienākumi mainās līdz ar bērna vecumu un briedumu.

Savukārt Dr. demogr., Mg. iur. Līga Āboliņa, Mg. sc. sal. Rimma Beļikova un Mg. sc. sal., Bc. iur. Valērija Muižniece-Briede analizē vienu no bērnu tiesību vispārējiem principiem – bērna tiesības uz dzīvību, izdzīvošanu un attīstību gadījumos, kad bērns vai jaunietis lieto atkarību izraisošas vielas. Kā ārstniecības procesā praktiski nodrošināt lēmumu pieņemšanu bērna labākajās interesēs un vienlaikus nodrošināt bērna tiesības uz dzīvību un attīstību? Vai starp šiem diviem bērnu tiesību principiem ir iespējama kolīzija, vai prakses pilnveides gaitā ir jāmeklē jauni agrīnās intervences risinājumi?

Publikāciju kopa ir vērsta uz to, lai lasītājus iepazīstinātu ne tikai ar tiesību piemērošanas praksi dažādās bērnu tiesību piemērošanas nozarēs, bet arī demonstrētu, cik patiesībā liela nozīme ir teorētiskās bāzes izpratnei, kas ietverta četros vispārējos bērnu tiesību principos. Autori demonstrē, kā mijiedarbojas bērna labāko interešu princips un līdzdalība, bērna tiesības uz izdzīvošanu un attīstību un diskriminācijas aizlieguma princips.