2020. gada 26. martā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) pasludināja spriedumu lietā C‑2/19 A. P. (Mesures de probation) (iepriekšējais lietas nosaukums – Riigiprokuratuur).
Prejudiciālos jautājumus uzdeva Igaunijas Augstākā tiesa par Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmuma 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (turpmāk – Pamatlēmums) interpretāciju. Proti, Igaunijas Augstākā tiesa vaicāja, vai tā saskaņā ar Pamatlēmuma noteikumiem var atzīt un izpildīt tādu Latvijas tiesas notiesājošu spriedumu, ar ko ir piespriests brīvības atņemšanas sods un kura izpilde ir atlikta tikai ar vienu nosacījumu, proti, ka tiek ievērots tiesiskais pienākums pārbaudes laikā neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu. Igaunijas Augstākās tiesas ieskatā šāds pienākums neatbilst nevienam no Pamatlēmuma 4. panta 1. punktā paredzētajiem probācijas pasākumiem un alternatīvajām sankcijām, un tādēļ nevar atzīt spriedumu un uzraudzīt tā izpildi.
Sniedzot atbildi uz uzdoto jautājumu, Tiesa vērtēja, vai pienākums pārbaudes laikā neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu ir probācijas pasākums Pamatlēmuma izpratnē. Tiesa norādīja, ka no Pamatlēmuma 2. panta 7) punkta izriet, ka probācijas pasākumi pamatlēmuma izpratnē ir pienākumi un rīkojumi, ko fiziskai personai piespriedusi kompetentā iestāde saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem saistībā ar nosacītu sodu, sodu noteikšanas nosacītu atlikšanu vai nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas. Turpinot Tiesa secināja, ka tā kā Pamatlēmuma 2. panta 7) punktā nav noteikts, ka tikai daži noteikta veida pienākumi ir kvalificējami par "probācijas pasākumiem", līdz ar to pienākums pārbaudes laikā neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu var tikt uzskatīts par probācijas pasākumu, jo tas ir nosacījums, kuram ir pakļauta brīvības atņemšanas soda izpildes atlikšana.
Lai arī pienākums pārbaudes laikā neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu nav tieši minēts starp Pamatlēmuma 4. panta 1. punktā uzskaitītajām pienākumu un rīkojumu kategorijām, tomēr Pamatlēmuma 4. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir atsauce uz kategoriju "rīkojumi, kas attiecas uz uzvedību". Tiesa norādīja, ka, tā kā jēdziens "rīkojumi, kas attiecas uz uzvedību" Pamatlēmumā nav definēts, tad jēdziena nozīme un tvērums ir jānosaka atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā, tajā pašā laikā, ņemot vērā kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tiesiskā regulējuma, kura daļu tas veido, mērķus. Tādēļ, pirmkārt, Tiesa secināja, ka pienākums notiesātajai personai pārbaudes laikā neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu ir rīkojums, kas attiecas uz uzvedību. Tāpat Tiesa secināja, ka konteksts, kādā iekļaujas Pamatlēmuma 4. panta 1. punkta d) apakšpunkts, norāda, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tostarp uz pienākumu neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu. Treškārt, Tiesa secināja, ka tāda sprieduma atzīšana, ar kuru piespriests nosacīts sods, ja šī soda izpilde ir atlikta ar vienu vienīgu nosacījumu, ka netiks izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums, veicina Pamatlēmumā izvirzīto mērķu sasniegšanu – atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, lai novērstu recidīvu, kā arī atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī.
Tādējādi uz Igaunijas Augstākās tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesa atbildēja, ka Pamatlēmuma 1. panta 2. punkts, skatot to kopā ar 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda sprieduma atzīšana, ar kuru ir piespriests brīvības atņemšanas sods un kura izpilde ir atlikta vienīgi ar nosacījumu, ka tiek ievērots tiesiskais pienākums pārbaudes laikā neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu, ietilpst Pamatlēmuma piemērošanas jomā, ja šis tiesiskais pienākums izriet no šī sprieduma vai, pamatojoties uz minēto spriedumu, pieņemtā probācijas lēmuma, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
