ŽURNĀLS Notikums

Diskusiju atklāja “Jurista Vārda” galvenā redaktore Dina Gailīte, uzsverot, ka maijā, līdzīgi kā citus gadus, iznāk “Jurista Vārda” tematiskā rakstu kopa, kas veltīta Eiropas Savienības tiesību aktualitātēm. Šā gada numurā īpaša uzmanība pievērsta Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai un tās nozīmei Latvijas tiesību telpā.

Galvenā redaktore pateicās tematiskās kopas viesredaktorēm Vinetai Bei un Ilonai Čeičai par ieguldījumu žurnāla sagatavošanā, kā arī Eiropas Savienības Tiesas tiesnesei Inetai Ziemelei par atbalstu, nodrošinot iespēju publicēt Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja Kūna Lenartsa rakstu. Vienlaikus viņa norādīja, ka diskusija organizēta laikā, kad Latvijas juridiskajā vidē aktualizējušās debates par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu un vietu nacionālajā tiesību sistēmā. Tāpēc īpaši svarīgi nostiprināt izpratni, ka Eiropas Savienības tiesības nav kaut kas ārējs vai nošķirts no Latvijas tiesību telpas, bet gan neatņemama tās sastāvdaļa.

Diskusijas moderatore, Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Elīna Luīze Vītola, ievadot sarunu, uzsvēra, ka mūsdienu Latvijas tiesnesis nav “vientuļa sala”. Latvijas tiesību sistēma paredz tiesnesim pienākumu un vienlaikus arī iespēju piemērot ne vien nacionālās tiesības, bet arī Eiropas Savienības un starptautiskās tiesības. Viņa uzsvēra, ka šādas diskusijas dod iespēju ne tikai iepazīt aktuālākās Eiropas Savienības tiesību attīstības tendences, bet arī iedvesmo turpināt sekot būtiskākajiem jautājumiem, kas ietekmē Latvijas tiesību telpu un tiesību piemērošanas praksi.

Plašāku ieskatu aktuālajās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras tendencēs sniedza Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele. Viņa īpaši izcēla vairākas zīmīgas pēdējā laika lietas, kas skar Eiropas Savienības konstitucionālos pamatus, Savienības vērtību aizsardzību un dalībvalstu pienākumus ievērot Eiropas Savienības tiesību principus.

Raksturojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā Komisija pret Ungāriju,¹ I. Ziemele to nosauca par būtisku konstitucionālu momentu Eiropas Savienības attīstībā. Šajā lietā Eiropas Komisija bija ierosinājusi pārkāpuma procedūru pret Ungāriju, un Eiropas Savienības Tiesa konstatēja pārkāpumus attiecībā gan uz primārajiem, gan sekundārajiem Savienības tiesību aktiem. Tiesnese uzsvēra, ka lietas izskatīšana Eiropas Savienības Tiesā nav bijusi vienkārša arī institucionāli un konceptuāli – tā tika skatīta plēnumā, piedaloties visiem tiesnešiem. Viņa norādīja, ka šī ir pirmā reize Eiropas Savienības vēsturē, kad pārkāpuma procedūrā konstatēts kādas Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā nostiprināto Eiropas Savienības vērtību² pārkāpums. Tādējādi praksē ticis apstiprināts, ka Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā ietvertajām vērtībām ir ne vien politiska vai deklaratīva nozīme, bet arī konkrēts juridisks spēks un tiesiskas sekas.

Savukārt, pievēršoties lietai Komisija pret Poliju,³ I. Ziemele izcēla jautājumu par Eiropas Savienības Tiesas spriedumu izpildi un to attiecībām ar dalībvalsts konstitucionālo ietvaru. Viņa norādīja, ka lietā tika konstatēts Līguma par Eiropas Savienību 19. panta pārkāpums, kā arī Eiropas Savienības tiesību pamatprincipu aizskārums. Īpašs uzsvars tika likts uz nepieciešamību nodrošināt neatkarīgas un stipras konstitucionālās tiesas, kas respektē Eiropas Savienības tiesību autonomijas, pārākuma, efektivitātes un vienveidīgas piemērošanas principus, kā arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumu saistošo spēku. Tiesnese atzina, ka Eiropas Savienības Tiesai šajā lietā nācās skaidrot arī jautājumu par to, vai dalībvalsts var pārkāpt Eiropas Savienības tiesību vispārējos principus un kādas ir šāda pārkāpuma tiesiskās sekas.

Atsevišķi tika aplūkota arī Latvijas izcelsmes lieta Arce,⁴ kurā prejudiciālos jautājumus bija uzdevusi Augstākā tiesa. I. Ziemele norādīja, ka īpaši nozīmīgi bijuši pēdējie divi jautājumi, kas saistīti ar nepilngadīga sportista vārdā noslēgtu ilgtermiņa līgumu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā nostiprināto tiesību aizsardzību.⁵ Viņa uzsvēra, ka Eiropas Savienības Tiesa pirmo reizi tik skaidri norādījusi uz nepieciešamību vērtēt Pamattiesību hartas aspektu un nepilngadīgā personas tiesību aizsardzību, analizējot, vai konkrētā līguma norma ir uzskatāma par godīgu vai negodīgu un vai tā veido līguma centrālo asi. Tiesnese pauda gandarījumu par dialogu, kas izveidojies starp Eiropas Savienības Tiesu un Augstāko tiesu, uzsverot prejudiciālā nolēmuma procedūras nozīmi Eiropas Savienības tiesību vienveidīgā piemērošanā.

Savukārt Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte Laila Medina diskusijā pievērsās aktualitātēm konkurences tiesībās, īpaši izceļot vairākus aizvadītā gada spriedumus, kuri, viņas ieskatā, būtiski ietekmēs Eiropas Savienības tiesību attīstību nākotnē. Raksturojot lietu Alphabet,⁶ ģenerāladvokāte norādīja, ka tā ir viena no pēdējā laika plašāk apspriestajām konkurences tiesību lietām. Tās centrā bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma piemērošana digitālā tirgus apstākļos, kā arī jautājums par to, kādi kritēriji jāņem vērā šādās situācijās. Lietā īpaši aktualizējies jautājums par pierādīšanas pienākuma sadalījumu starp konkurences uzraudzības iestādi un komersantu, kā arī par pierādīšanas standartiem, kas komersantam jāizpilda, lai pamatotu savu aizstāvību.

Atsevišķi ģenerāladvokāte pievērsās Briseles Ibis regulas un konkurences tiesību mijiedarbībai. Stichting Right to Consumer Justice et Stichting App Stores Claims lietā⁷ tika vērtēta kolektīvā prasība saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem Apple lietotņu platformas darbībā. Kā uzsvēra L. Medina, digitālajā tirgū bieži vien nav iespējams identificēt vienu konkrētu cietušo vai noteikt skaidru saikni ar konkrētu fizisku vietu/valsti, tādēļ tradicionālie jurisdikcijas noteikšanas principi kļūst arvien sarežģītāk piemērojami. Tāpat viņa pievērsās jautājumam par konkurences tiesību prasību celšanu juridisku personu apvienību vārdā. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka situācijās, kad individuāla prasības celšana praksē nav efektīvi iespējama, nacionālie procesuālie noteikumi var nonākt pretrunā Eiropas Savienības tiesībām. Lai gan Latvijā kolektīvās prasības līdz šim nav kļuvušas par plaši izmantotu tiesību aizsardzības instrumentu, ģenerāladvokāte aicināja domāt par šo jautājumu plašāk, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību attīstības tendences.

Runājot par lietu Nissan Iberia,⁸ L. Medina izcēla tajā analizēto jautājumu par prasības noilguma termiņa sākuma brīdi konkurences tiesību lietās. Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka noilguma termiņš attiecībā uz prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem, kas balstītas uz nacionālās konkurences iestādes lēmumu, sākas no brīža, kad attiecīgais lēmums ir kļuvis galīgs un publicēts. Ģenerāladvokāte uzsvēra, ka šim spriedumam ir būtiska nozīme tiesiskās paļāvības un procesuālās skaidrības nodrošināšanā.

Tāpat L. Medina akcentēja arī Dobeles HES lietu,⁹ kas ierosināta pēc Augstākās tiesas prejudiciālajiem jautājumiem un skar valsts atbalsta regulējuma piemērošanu. Ģenerāladvokāte norādīja, ka šī lieta uzskatāmi demonstrē, ka nacionālie ekonomiskie un enerģētikas jautājumi arvien biežāk vērtējami tieši Eiropas Savienības tiesību kontekstā.

Arī Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese Inga Reine norādīja uz Dobeles HES lietu, uzsverot, ka ikvienam juristam, kurš vēlas izprast valsts atbalsta tiesību pamatus, būtu vērts izlasīt spriedumu šajā lietā, jo tas sniedz labu priekšstatu par Eiropas Savienības valsts atbalsta regulējuma darbību praksē. Vienlaikus tiesnese atgādināja, ka šī lieta ir īpaši nozīmīga arī Latvijas kontekstā, jo tā aizsākusies ar Senāta uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

Tālāk I. Reine savā uzrunā īpašu uzmanību pievērsa Vispārējās tiesas lomai Eiropas Savienības tiesību sistēmā, tās judikatūras pieejamībai un Latvijas juristu iesaistei Eiropas Savienības tiesvedībā. Raksturojot Eiropas Savienības Tiesas un Vispārējās tiesas reformu, viņa uzsvēra, ka Vispārējā tiesa būtībā ir tiešo prasību tiesa. Tiesnese norādīja, ka tikai aptuveni 26 % Vispārējās tiesas spriedumu tiek pārsūdzēti Eiropas Savienības Tiesā, turklāt tikai neliela daļa no šīm pārsūdzībām faktiski noved pie izmaiņām spriedumā. Tādēļ, ignorējot Vispārējās tiesas judikatūru, tiekot ignorēts ļoti liels Eiropas Savienības tiesību interpretācijas apjoms.

Tiesnese atzina, ka viens no būtiskākajiem Vispārējās tiesas judikatūras izpratnes izaicinājumiem ir valoda, jo spriedumi pilnā apjomā pieejami galvenokārt franču valodā un tiesvedības valodā. Vienlaikus viņa norādīja, ka pašlaik tiek strādāts pie risinājumiem, lai padarītu Vispārējās tiesas judikatūru pieejamāku plašākam juristu lokam.

Īpašu uzmanību I. Reine pievērsa Latvijas juristu iesaistei Vispārējās tiesas procesā. Viņa atzina, ka Latvijas juristi joprojām salīdzinoši reti vēršas Vispārējā tiesā, tas zināmā mērā liecina, ka Latvijā vēl pilnībā neesam “uz vienas lappuses” attiecībā uz izpratni par Eiropas Savienības tiesībām kā neatņemamu tiesību sistēmas sastāvdaļu. Vienlaikus viņa pozitīvi novērtēja Latvijas tiesu aktīvo iesaisti prejudiciālo nolēmumu dialogā ar Eiropas Savienības Tiesu. Tomēr Vispārējās tiesas darbā dominē tiešās prasības, kas vairāk saistītas ar advokātu un praktizējošu juristu darbu, nevis nacionālo tiesnešu iniciatīvām. Tiesnese arī norādīja, ka Latvijas pieteicēji nereti izvēlas sadarboties ar ārvalstu advokātiem, nevis vietējiem juridiskajiem birojiem.

Raksturojot institucionālās pārmaiņas Eiropas Savienības tiesu sistēmā, I. Reine atgādināja, ka 2024. gadā daļa kompetences prejudiciālo nolēmumu lietās tika nodota Vispārējai tiesai. Pirmoreiz šāda iniciatīva tikusi piedāvāta jau 2017. gadā, un sākotnēji lielākās bažas par reformu esot paudusi Vācija. Tomēr praksē tieši Vācijas tiesas kļuvušas par vienām no aktīvākajām prejudiciālo jautājumu uzdevējām Vispārējai tiesai. Tiesnese norādīja, ka arī no mūsu Augstākās tiesas jau ir saņemts prejudiciālā nolēmuma lūgums Vispārējā tiesā.

Pievēršoties konkrētām lietu kategorijām, I. Reine īpaši izcēla ierobežojošo pasākumu lietas. Viņa norādīja, ka aizvadītajā gadā šajā jomā pasludināts 171 nolēmums, savukārt pašlaik Vispārējā tiesā izskatīšanā atrodas vēl aptuveni 125 lietas. Tiesnese skaidroja, ka ierobežojošo pasākumu lietās tiesa izmanto specifisku procesuālu instrumentu – ja lietas izskatīšanas laikā tiek pieņemts jauns regulējums, tiesa ļauj papildināt jau esošo pieteikumu, nevis iesniegt pilnīgi jaunu prasību. Tādējādi daudzās lietās faktiski vienlaikus tiek vērtēti vairāki secīgi ierobežojošo pasākumu piemērošanas lēmumi.

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesis Pēteris Zilgalvis savā uzrunā īpašu uzmanību pievērsa valsts atbalsta jautājumiem, tehnoloģiju attīstībai un Eiropas Savienības tiesību spējai pielāgoties strauji mainīgajai digitālajai videi. Tiesnesis norādīja, ka viņa ikdienas darbs Vispārējā tiesā lielā mērā saistīts tieši ar valsts atbalsta lietām, tādēļ arī viņš pievienojas kolēģu paustajam vērtējumam par lietas Dobeles HES nozīmīgumu. Viņš uzsvēra, ka šī lieta labi ilustrē Eiropas Savienības valsts atbalsta regulējuma darbību praksē un prejudiciālā dialoga nozīmi starp Latvijas tiesām un Eiropas Savienības tiesām.

Pievēršoties savam “Jurista Vārdā” analizētajam spriedumam,¹⁰ P. Zilgalvis aplūkoja Eiropas Savienības taksonomijas regulējuma piemērošanu un ar to saistītos izaicinājumus tehnoloģiju attīstības kontekstā. Viņš skaidroja, ka taksonomijas regulējumā paredzētas dažādas enerģijas kategorijas, tomēr likumdevējam nevarot būt pienākums izsmeļoši uzskaitīt visas iespējamās tehnoloģijas vai attīstības virzienus. Pretējā gadījumā normatīvais regulējums ļoti ātri kļūtu novecojis un būtu nepārtraukti jāgroza. Tiesnesis uzsvēra, ka attiecīgajā spriedumā Vispārējā tiesa skaidri norādījusi – no likumdevēja nevar prasīt vienā konkrētā brīdī paredzēt visas nākotnes tehnoloģijas un tās detalizēti nostiprināt tiesību aktā.

Šajā kontekstā P. Zilgalvis minēja arī mākslīgā intelekta attīstību un tā dēvēto mākslīgā intelekta aģentu ienākšanu apritē, norādot uz jautājumu, vai šādi risinājumi pilnībā ietilpst Mākslīgā intelekta akta tvērumā, ņemot vērā, ka regula tika pieņemta vēl pirms šo tehnoloģiju straujās attīstības. Viņš uzsvēra, ka tas ir spilgts piemērs tam, kādēļ pārmērīgi detalizēts regulējums var kļūt par šķērsli tehnoloģiskajai inovācijai. Arī tiesām, interpretējot Eiropas Savienības tiesības, esot jāņem vērā tehnoloģiju attīstības dinamiskais un neizbēgamais raksturs.

Diskusijas noslēgumā notika jautājumu un atbilžu sesija, kurā uzmanība tika pievērsta 2024. gada reformai un prejudiciālo nolēmumu kompetences daļējai nodošanai Vispārējai tiesai. Diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka reforma bijusi objektīvi nepieciešama, ņemot vērā pieaugošo lietu skaitu un to sarežģītību. Eiropas Savienības tiesām arvien biežāk jārisina jautājumi, kas skar Savienības vērtības, kopējo drošības un ārpolitikas jomu, konstitucionālus aspektus un citus sarežģītus tiesību jautājumus. Vienlaikus resursu apjoms paliek ierobežots. Tika norādīts, ka šādas kompetences nodošanas iespēja Eiropas Savienības līgumos bijusi paredzēta jau sen, taču praktiskā nepieciešamība reformu īstenot kļuvusi īpaši aktuāla pēdējos gados.

Skaidrojot reformas praktisko darbību, tiesneši norādīja, ka visi prejudiciālie jautājumi sākotnēji nonāk Eiropas Savienības Tiesā, kas izvērtē, vai konkrētā lieta nododama Vispārējai tiesai. Vidēji gadā Vispārējai tiesai tiekot nodotas vairāk nekā 60 lietas, turklāt jautājums par kompetenci katrā gadījumā tiekot vērtēts īpaši rūpīgi.

Vienlaikus tika atzīts, ka kopējā tendence Eiropas Savienības tiesībās ir prejudiciālo jautājumu apjoma pieaugums – nacionālās tiesas arvien biežāk vienā prejudiciālajā nolēmumā ietver lielu skaitu jautājumu. Tā kā Eiropas Savienības tiesību regulējums kļūst arvien detalizētāks un plašāks, arī juridisko problēmu loks pieaug. Diskusijas dalībnieki norādīja, ka tuvākajos gados viens no būtiskākajiem izaicinājumiem būs jautājums par to, kā Eiropas Savienības tiesas spēs tikt galā ar pieaugošo slodzi situācijā, kad papildu resursu piešķiršana netiek plānota.

Tika skaidrots arī Vispārējās tiesas iekšējais darba organizācijas modelis. Pašlaik divas Vispārējās tiesas palātas specializējas prejudiciālo jautājumu izskatīšanā, savukārt pārējās palātas turpina darbu ar tiešajām prasībām, tostarp intelektuālā īpašuma un civildienesta lietām. Sākotnēji bija iecerēts, ka prejudiciālo jautājumu palātas paralēli izskatīs arī tiešās prasības, tomēr praksē noslodze izrādījusies tik liela, ka tas kļuvis izaicinoši. Diskusijā tika atzīts, ka pirmie reformas gadi ir pielāgošanās periods gan Vispārējai tiesai, gan dalībvalstu tiesām. Atsevišķi tika aplūkots arī jautājums par Vispārējās tiesas ģenerāladvokātiem. Tika skaidrots, ka tie netiek ievēlēti atsevišķi, bet izraudzīti no pašu tiesnešu vidus. Vienlaikus pašlaik aktualizējies jautājums par to, cik lielā mērā viens tiesnesis praktiski var apvienot darbu prejudiciālo jautājumu lietās ar tiešo prasību izskatīšanu.

Savukārt, atbildot uz jautājumu par praktisko vēršanos Vispārējā tiesā, tika uzsvērts, ka tiesas mājaslapā pieejamas detalizētas vadlīnijas prasības sagatavošanai. Tika akcentēta nepieciešamība izveidot e-Curia kontu, jo visa turpmākā komunikācija ar tiesu notiek elektroniski. Tāpat tika uzsvērta precīza prasījuma formulēšanas nozīme un nepieciešamība strukturēti izklāstīt argumentus, ievērojot noteiktos ierobežojumus.

Diskusijas laikā Augstākās tiesas senators Aldis Laviņš aktualizēja jautājumu par situācijām, kad nacionālajā tiesā atrodas lieta, kuras Eiropas Savienības tiesību piemērošanas problēmjautājuma būtība jau tiek skatīta Eiropas Savienības Tiesā citā lietā. Atbildot uz šo jautājumu, tika skaidrots, ka šādās situācijās lietas parasti tiek nodotas vienam un tam pašam tiesnesim referentam, lai nodrošinātu konsekventu pieeju. Pēc vadošā sprieduma pieņemšanas tiek sagaidīts, ka pārējās tiesas savus prejudiciālos jautājumus atsauks, bet, ja tas nenotiek, Eiropas Savienības Tiesa pieņem saturiski līdzīgus nolēmumus. Savukārt identiskas lietas, kas saņemtas vienlaikus, tiek apvienotas. Diskusijas dalībnieki arī uzsvēra nepieciešamību nacionālā līmenī stiprināt koordināciju starp dažādu instanču tiesām, lai no vienas dalībvalsts vienlaikus netiktu iesniegti vairāki prejudiciālie jautājumi par identisku problēmu. Tas esot īpaši svarīgi, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesu lielo noslodzi.

Noslēdzot pasākumu, tika izteikta pateicība visiem diskusijas dalībniekiem, moderatorei, Eiropas Savienības tiesību asociācijai, kā arī pasākuma viesiem, klausītājiem un “Jurista Vārda” lasītājiem par ieinteresētību Eiropas Savienības tiesību aktualitātēs un iesaisti dialogā.